Kas ir Kanādas armija?Kanādas bruņotajiem spēkiem nav gadsimtiem sena vēsture, jo arī pati Kanādas valsts, tāpat kā visi valstiskie veidojumi Jaunajā pasaulē, ir gana jauni. Protams, skatoties, ar ko salīdzina: ja ar Vecās Eiropas valstīm, tad tās neapšaubāmi ir tradīcijām un vēstures lappusēm bagātākas, bet, ja ar Baltijas valstīm, — kanādieši savas valsts vēsturi skaita ilgāk. Ar Kanādas bruņotajiem spēkiem ir līdzīgi.

Pirmie eiropiešu kolonisti mūsdienu Kanādas teritorijā ieradās 16. gadsimtā. Pārsvarā tie bija angļu un franču valodā runājošie pārceļotāji no Lielbritānijas un Francijas. Abas šīs valodas arī šodien ir oficiālās valsts valodas Kanādā. Līdzīgi Kanādas bruņotajos spēkos ir divas komandvalodas — angļu un franču, tātad komandējošajam sastāvam ir jāpārvalda abas. Taču vēstures gaitā Kanādas teritorijā bija daudz bruņotu konfliktu un sadursmju starp abās valodās runājošajiem, turklāt Francija un Lielbritānija karoja par šo zemi gan ar savu armiju, gan vietējo kolonistu spēkiem un ieročiem. Jācīnās bija arī pret ārējo invāziju no dienvidu kaimiņa Amerikas Savienotajām Valstīm (18. gs. beigās un 19. gs. sākumā notika vairāki kari starp ASV un Lielbritāniju par ietekmi Kanādas provincēs Kvebekā un Ontārio). Jāatceras arī, ka iepriekš gandrīz vairākus gadsimtus ilga cīņas ar šīs teritorijas vietējām ciltīm.

Kad pēc 17. un 18. gadsimta militārajām sadursmēm Francija no Ziemeļamerikas bija izdzīta, Kanāda nonāca Lielbritānijas varā, un 19. gadsimtā teritorija ieguva mūsdienu valsts ģeogrāfiskās aprises. Sekoja vairākas lielas sacelšanās, lai atbrīvotos no britu valdīšanas. 1867. gadā tika izveidota Kanādas konfederācija, kas ieguva autonomas kolonijas statusu Lielbritānijas sastāvā. Līdz Konfederācijas izveidei angļu un franču valodā runājošie vietējie iedzīvotāji, kā arī vietējo cilšu pārstāvji dienēja Lielbritānijas un Francijas koloniālo armiju sastāvā, lokālo konfliktu laikā izveidojot zemessargu — miliču vienības pēc nacionāla principa.

Par vienotu Kanādas bruņoto spēku aizsākumu uzskatāmas 1812. gada ASV un Lielbritānijas kara laikā izveidotās pirmās kanādiešu pašaizsardzības milicijas vienības britu armijas sastāvā. Pēc 1867. gada tika izveidota Aktīvā milicija (angļu val. — Permanent Active Militia), kas bija pēc teritoriālā principa organizētas zemessargu vienības, kurās daļu personālsastāva veidoja profesionāli karavīri. Šī milicija drīz vien pārtapa par regulārām karaspēka vienībām, bet līdztekus turpināja darboties arī Neaktīvā milicija (Non-Permanent Active Militia) jeb neregulārie formējumi. Oficiāli šīs Kanādas zemessargu vienības skaitījās iekļautas Lielbritānijas bruņoto spēku sastāvā, un Aktīvās milicijas virspavēlnieks bija britu monarhs.

19. gadsimta beigās Kanādas militārās vienības pirmo reizi cīnījās ārpus savas teritorijas: Lielbritānijas armijas sastāvā dažas kanādiešu vienības piedalījās abos angļu—būru karos Dienvidāfrikā (1880—1881, 1899—1902).

1906. gadā Lielbritānijas Karaliskā kara flote pārtrauca Kanādas jūras teritorijas apsardzību un to pārņēma Kanādas jūras dienests, ko nosauca par Kanādas Karalisko jūras kara floti (The Royal Canadian Navy). Nedaudz vēlāk tika izveidoti arī Kanādas gaisa spēki. Kanādiešu bruņotie spēki Lielbritānijas armijas sastāvā piedalījās arī Pirmajā pasaules karā Eiropas kauju laukos. Tā 1914. gada nogalē Eiropā ieradās Kanādas Ekspedīcijas spēki (Canadian Expeditionary Force). Pirmā pasaules kara laikā kanādiešu bruņotajos spēkos kopā dienēja ap 600 000 karavīru, no kuriem apmēram 40 000 krita kaujas laukos Eiropā.

Līdz pat 1940. gadam kanādiešu militārie formējumi netika dēvēti par armiju, bet tāpat kā iepriekš — par miliciju. Tikai 1940. gadā šo struktūru oficiāli sāka dēvēt par Kanādas armiju. Otrā pasaules kara laikā kanādiešu karavīrus varēja sastapt gandrīz visās pasaules frontēs, jo Kanāda kā Lielbritānijas domīnija (būtībā neatkarīga valsts ar britu monarhu kā valsts galvu) un Lielbritānijas Sadraudzības dalībniece bija iesaistījusies Otrajā pasaules karā Antihitleriskās koalīcijas pusē. Kanādiešu karavīri cīnījās Normandijas pludmalēs, Francijā, Dienviditālijā, piedalījās kaujās pret Japānas armiju Klusajā okeānā. Kanādas militārie pārstāvji bija klāt arī brīdī, kad Japāna parakstīja kapitulācijas aktu un tika pasludinātas Otrā pasaules kara beigas.

Pēc Otrā pasaules kara Kanāda bija viena no Apvienoto Nāciju Organizācijas dibinātājām un tās armija piedalījās visās ANO misijās. Kanāda bija arī viena no pirmajām Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalstīm, un tās bruņotajiem spēkiem bija ievērojama loma NATO miera uzturēšanas misijās bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, Irākā, Afganistānā, kā arī citos planētas karstajos punkto

Šīs valsts bruņotos spēkus raksturoja interesanta iezīme, jo to vadības organizācija atšķīrās no citu valstu armiju klasiskās komandēšanas sistēmas. 1968. gadā militārās reformas rezultātā Kanādas militāri politiskā vadība atteicās no klasiskā triju ieroču šķiru dalījuma, apvienojot sauszemes, jūras kara un gaisa spēkus vienotā centralizētā nacionālo bruņoto spēku vadības sistēmā.

Tomēr Kanāda bruņo spēku organizācijas sistēmu mainīja ne tikai pagājušajā gadsimtā. 2006. gadā notika nākamā militārā reforma, kura armijas struktūru būtiski mainīja. Tika izveidotas septiņas atsevišķas funkcionālas vadības institūcijas: trīs spēku veidiem — sauszemes, jūras un gaisa spēku vadība; Kanādas vadība (CANCOM), kas atbildīga par triju minēto spēku veidu darbības koordināciju; Kanādas ekspedīcijas spēku vadība (COMFEC), atbildīga par Kanādas bruņotos spēku kontingentu ārpus valsts robežām; Kanādas speciālo operāciju spēku vadība (CANSOFCOM) un Operatīvā atbalsta vadības (COMSOCAN).