1941. gada 14. jūnijs — latviešu virsnieku represijas Litenē

Vēsturiski jūtīgie jautājumi
Juris Ciganovs, Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā

1B9C789C8BD34AFC8C49342317FA2AE7.jpg

1941. gada 14. jūnijā daudzām Latvijas ģimenēm sākās gadiem ilgs Golgātas ceļš padomju soda nometnēs. Represijas pret savas un citu valstu iedzīvotājiem arī līdz tam komunistiskajam padomju režīmam nebija nekas svešs. Sākumā «revolūcijas vārdā» bija iznīcināti citādi domājošie pašu mājās, vēlāk revolucionārie «pasaules pārveidotāji» ķērās pie tikko kā «atbrīvotajām» un «pievienotajām» teritorijām, kā toreiz teica austrumu kaimiņvalsts militārie teorētiķi, pie «limitrofu valstu» — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — iedzīvotājiem. Pēdējā laikā atsevišķi vēsturnieki (piemēram, M. Meljuhovs, J. Hofmans u.c.) izvirzījuši domu, ka pirmās deportācijas PSRS toreizējās pierobežas teritorijās īstenotas, lai nodrošinātos pret varbūtējiem ekscesiem, kad Sarkanā armija sāks karadarbību pret Eiropas valstīm. Mūsdienu historiogrāfijā PSRS plāni uzsākt karu pirmajiem šodien ir labi zināmi.

1941. gada 14. jūnijs — latviešu virsnieku represijas Litenē

1940. gada 17. jūnija rītā Sarkanā armija pārgāja Latvijas robežas un iegāja Ludzā, Rēzeknē, Daugavpilī, Jelgavā, Tukumā, Kuldīgā un Talsos. Plkst. 12 priekšpusdienā padomju tanki iebrauca Rīgā. Latvijas armijai netika dota pavēle pildīt uzdevumu, kuram tā tika gatavota — aizstāvēt savu Dzimteni. «Tautas vadonis», Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis, baidoties uzņemties atbildību par savas valsts pilsoņu dzīvībām, nespēja dot labāku padomu kā «visiem palikt savās vietās».

Faktiskā vara nonāca Maskavas atsūtītā emisāra Andreja Višinska rokās. Kopš šī brīža nekāda Latvijas valdības autonoma gribas izpausme vairs nebija iespējama. Višinska vadībā tika sastādīta padomēm paklausīga valdība ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, kas solīja Latvijas tautai demokrātisku Saeimu un valsts Satversmes ievērošanu. Ilūzijas izgaisa drīz: 1940. gada 14. — 15. jūlijā notika sasteigtas tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanas, kurā pielaida tikai vienu — Maskavas akceptēto — komunistu sarakstu. Visi mēģinājumi iesniegt alternatīvus sarakstus cieta neveiksmi. Jaunā «Tautas Saeima», rupji pārkāpjot Satversmi, kurā bija noteikts, ka varas formas maiņa valstī var notikt tikai pēc pilsoņu vairākuma brīvas gribas izpausmes, paklausīgi Maskavai nobalsoja par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.

Padomju okupācijas vara sāka likvidēt arī Latvijas armiju. Tika nomainīta armijas vadība, sākās nevēlamo virsnieku atvaļināšana un pirmās represijas. 4. jūlijā visās karaspēka daļās ieviesa politisko vadītāju jeb «poļitruku» štata amatus, kuros parasti iecēla bijušos komunistiski noskaņotos kareivjus vai instruktorus. 27. augustā samazinot armiju uz pusi, ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu to pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, sastāvošu no divām divīzijām un dažām tehniskajām vienībām. Saskaņā ar jauno štatu korpusā bija paredzēts iekļaut 16 000 vīru. Latvijas karavīriem uz vecajiem formas tērpiem lika uzšūt sarkanarmiešu zīmotnes. Padomju varas īstenoto represiju vilnis pieauga un savu kulmināciju sasniedza 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju, kad pavisam 15 424 personas, ieskaitot ap 3300 bērnus, jaunākus par 16 gadiem, lopu vagonos izveda uz Sibīriju. Tā bija pirmā lielākā Latvijas pilsoņu masveida deportācija. Bijušās nacionālās armijas karavīri nebija izņēmums.

1941. gada martā izplatījās ziņa, ka 24. teritoriālajam strēlnieku korpusam maijā būšot jāiet uz vasaras apmācības lauka nometnēm. Baltijas atsevišķā kara apgabala štābs, kuram bija pakļauts korpuss, noteica visam korpusam vienu nometnes vietu — Liteni. Litenes pagasts ar tāda paša nosaukuma muižu un dzelzceļa staciju atrodas apmēram 19 km no Gulbenes pilsētas un robežojas ar Latgali. Līdz tam šeit bija izbūvēta vieta Latvijas armijas Latgales divīzijas 7. Siguldas un 8. Daugavpils kājnieku pulku un Latgales artilērijas pulku atsevišķu vienību vasaras apmācības nometnei un šaušanas poligoni. Bija skaidrs, ka Litene nevar kalpot visa 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vasaras nometnes vajadzībām, jo tā bija domāta mazākam skaitam karavīru. Turklāt 1940./1941. gada ziemā tur dislocētās Sarkanās armijas daļas nometnes apkārtni bija pamatīgi piedrazojušas un izpostījušas. Latviešu karavīri Liteni savā starpā atklāti sauca par «konclēģeri».

«Mēs nejutāmies kā karavīri, bet kā koncentrācijas nometnē ieslodzīti. Jau no aprīļa mēneša visi atvaļinājumi bija atcelti. Noskaņojums bija ļoti nospiedošs. Daudz baumu. Nebija nekādu iespēju uzzināt, kas pasaulē notiek — avīzes nebija, radio nebija. Bija paredzēts, lai nesatiktos ar citām rotām. Bez poļitruka, komandiera atļaujas nevarēja atstāt savu teritoriju. Latvijas armijā bija citādi...» vēlāk atcerējās korpusa bijušais karavīrs Verners Naums.

1. jūnijā sākās korpusa vienību ierašanās vasaras nometnē. Štābs izvietojās Litenes muižā, viena divīzija un korpusa artilērijas pulks novietojās pie Ostraviešu mājām, kur nometni nācās būvēt no jauna, otra divīzija, sakaru un sapieru bataljoni — Litenes nometnē. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka ne jau apmācības dēļ korpuss tika aizvests uz Liteni. 12. jūnijā visus korpusa, divīziju un pulku komandierus, kā arī citus vecākos virsniekus piespieda nodot savus amatus un nosūtīja «kursos» uz Maskavu, lai it kā «papildinātu zināšanas». Par korpusa komandieri kļūst ģenerālleitnants S. Akimovs, pēc tam — ģenerālmajors K. Kačanovs.

«Kursi» latviešu ģenerāļiem un pulkvežiem beidzās jau pēc dažām dienām, kad gandrīz visi uz «kursiem» nosūtītie latviešu virsnieki tika apcietināti un vai nu ievietoti cietumā Maskavā, vai aizsūtīti uz spaidu nometnēm Noriļskā. Tādā veidā tika represēti ģenerāļi R. Kļaviņš, J. Liepiņš, A. Krustiņš, pulkveži K. Lejiņš, Ž. Jomerts, J. Žīds, N. Ābeltiņš un daudzi citi. Tikai daži no nosūtītajiem uz «kursiem» (ģenerālis O. Ūdentiņš, pulkveži R. Lielibiksis, K. Priedītis un V. Bruņenieks) netika apcietināti un vēlāk dienēja Sarkanajā armijā kā padomju militāro mācību iestāžu pasniedzēji.

14. jūnijs 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā izpaudās latviešu virsnieku masveida arestos, uz ko padomju represīvās iestādes bija ilgi un rūpīgi gatavojušās. 13. jūnijā korpusa vienībās par dežūrvirsniekiem iecēla vienīgi krievus, arī sardzē nebija latviešu karavīru. Šajā laikā korpusa vienībās lielā skaitā tika ieplūdināti no Krievijas atsūtīti jaunkareivji, kuri tieši 14. jūnijā bija «pagaidām» jāapbruņo ar latviešu karavīru ieročiem, lai it kā piedalītos ierindas skatē. Tādā veidā korpusa latviešu karavīru daļai ieročus atņēma. Bez tam Litenē un Ostraviešos novietojās speciālas sarkanarmijas vienības un pastiprinātas patruļas. Visas korpusa vienības saņēma rīkojumu, ka 14. jūnijā neviens nedrīkst atstāt nometnes teritoriju, jo tikšot rīkotas kadru mācības lauka apstākļos. Korpusa vasaras nometnes štābu Litenes muižā naktī slepus ielenca vairākas čekistu rotas ar diviem tankiem. Savukārt vairākās korpusa vienībās pēkšņi pavēlēja visus ieročus nodot pulku noliktavās, tikai dežurantiem izsniegt šautenes un ķiveres.

Agrā rītā pēc saraksta izsauktos virsniekus iesēdināja kravas automašīnās. Atceras bijušais Jātnieku pulka kapteinis K. Bergs:

«Mums lika sapulcēties braukšanai uz mācībām. Sakāpām mašīnās, un sākās brauciens uz «mācību» vietu. Tur nonākot, mums lika sastāties kolonnā pa divi un doties iekšā kādā mežiņā. Pēkšņi mūs apturēja saucieni: «Rokas augšā!» Bijām ielenkti, mums tuvojās sarkanarmieši paceltām šautenēm. «Gulties!» — noskanēja jauna pavēle. Saņēmu tā kā grūdienu, nokritu. Atskanēja daži šāvieni, sākās burzma. Mūs atbruņoja, norāva zīmotnes un atņēma visu, atskaitot apģērbu. Kādu laiku bija jāguļ sarkanarmiešu ieroču draudos, bet tad lika celties un iet pie mašīnām, kur mūs sasēdināja citu pie cita. Brauciens devās uz Gulbenes staciju, kur mums pavēlēja iekāpt sarkanajos preču vagonos ar aizrestotiem lodziņiem.» Līdzīgi Golgātas ceļš uz Sibīriju sākās arī simtiem citu latviešu virsnieku. Šos notikumus savā atmiņu stāstā «Latvju virsnieks Nr. 35473» aprakstījis korpusa leitnants R. Gabris:

«.. Mēs nonākam mežā, apmēram hektāru lielā pļaviņā. Pamanu, ka te nesen cirsti krūmi, kas biezā kārtā nostutēti gar pļavas malu. Nodomāju, ka laikam tā vajag, un tūlīt aizmirstu šo sīkumu. Mūs apstādina un pagriež uz labo. «Mūsu šodienas mācības ir...» majors Gurešins iesāk un tad briesmīgi skaļā balsī nokliedz: «Rokas augšā!» Tai pašā mirklī gar pļavmalu nostādītie krūmi gāžas, no turienes izlec blīva sarkano kursantu ierinda ar karabīnēm uzspraustiem durkļiem, kas vērsti pret mūsu krūtīm. Tāda pati kursantu ierinda izlec mums aiz muguras.»

Lai mazinātu iespēju pretoties, izmantojot pistoles, kas atradās labajos sānos pie jostas, ar aizbildinājumu, ka «priekšniecības acīs jāizskatās pēc iespējas labāk», tika dots rīkojums uz labās rokas nest lietusmēteli un labajā plecā uzkārt arī karšu somu. Vairāki virsnieki, kuri aresta brīdi nometnē mēģināja izrādīt pretošanos, tika uz vietas nošauti — kapteiņi M. Linnemeijers, A. Lulla un P. Ozols. Latviešu karavīrus stingrā apsardzībā nogādāja Gulbenes stacijā, no kurienes viņus aizveda uz Sibīriju — Noriļsku.

«Gulbenē mūs sagaida restots lopu ešelons. Daļai vagonu durvis vaļā, citiem ciet un klemme priekšā. Pa šķirbām manāms, ka iekšā kustas karavīru tērpi. Pēc brīža mēs pa sava vagona šķirbām varam vērot, kā pildās tukšie vagoni. Atkal un atkal tiek atdzītas jaunas apcietināto latviešu virsnieku partijas,» rakstīja R. Gabris.

14. jūnija vēlā vakarā apcietināto ešelons (kurš pēc atmiņām esot sastāvējis no 17, pēc citām ziņām — no 20 aizrestotiem arestantu vagoniem) no Gulbenes devās uz Rīgu, kur nonāca Šķirotavas stacijā. 16.—17. jūnijā, papildināts ar apcietinātajiem igauņu un lietuviešu virsniekiem, arestēto baltiešu karavīru ešelons devās tālāk uz Daugavpili, bet no turienes — uz Krieviju. Tālāk virsniekus etapēja uz Krievijas galējiem ziemeļiem — Noriļskas soda nometnēm.

1940. gada 14. jūnijā Litenē un Ostraviešos apcietināja un tālāk deportēja uz Sibīriju ap 514 bijušās Latvijas armijas virsniekus. No Noriļskas nāves lēģeriem 50. gadu beigās Latvijā atgriezās tikai nepilni astoņi desmiti izmocītu un slimu represēto virsnieku.

Pirmajā padomju okupācijas gadā jeb kā tautā šo laiku nosauca — Baigajā gadā — no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnija beigām tika represēti 858 bijušie Latvijas armijas virsnieki. To vidū 19 ģenerāļi, viens admirālis, 52 pulkveži, vismaz 125 pulkveži—leitnanti, 227 kapteiņi, 186 virsleitnanti un 220 leitnanti.

Dalies ar šo ziņu