Pirmā nenotikusī dalība starptautiskajā operācijā

Atceroties Latvijas jaunākās politiskās vēstures lappuses, «Tēvijas Sargs» centīsies atspoguļot visas operācijas un misijas, kurās piedalījušies Latvijas bruņoto spēku karavīri. Latvijas Kara muzejs, savukārt, sācis darbu pie izstādes par Nacionālo bruņoto spēku karavīru piedalīšanos starptautiskajās misijās, kuras atklāšana paredzēta rudenī.

Pirmo reizi latviešu karavīri, pārstāvot starptautisku organizāciju, iesaistījās NATO miera uzturēšanas operācijā Bosnijā un Hercegovinā un uzsāka savu darbību šajā toreiz vēl Eiropas «karstajā punktā» 1996. gadā. Taču gadu pirms tam bija domāts par mūsu valsts karavīru dalību citā miera uzturēšanas operācijā, kurā piedalīties tomēr nebija lemts.

1990.—1991. gadā sākās Dienvidslāvijas kā federatīvas valsts sabrukums. Viena pēc otras bijušās Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvdaļas pasludināja neatkarību, un gandrīz vienlaikus šajās proklamētajās valstīs sākās asiņaini bruņoti konflikti. Nelielas militārās sadursmes starp Dienvidslāvijas federālo armiju un neatkarības piekritējiem pieredzēja vienīgi Slovēnija. Lielā mērā tas notika tāpēc, ka šajā bijušajā Dienvidslāvijas teritoriālajā subjektā nebija serbu nacionālās minoritātes. Tā kā Serbija tika uzskatīta par Dienvidslāvijas politisko mantinieci, serbu militārie formējumi visos reģiona karos nostājās tieši pret savu bijušo provinču neatkarību. 1991. gada 25. jūnijā Horvātija pasludināja savu neatkarību un paziņoja par izstāšanos no Dienvidslāvijas. Sadursmes starp horvātu pašaizsardzības vienībām un pārsvarā no serbiem sastāvošo Dienvidslāvijas Tautas armiju, ar kuru kopā karoja no Horvātijas atdalīties mēģinošās Serbu Krainas Republikas zemessardze, sākās jau martā. Pēc oficiālas Horvātijas neatkarības pasludināšanas militārās sadursmes pārauga asiņainā karā, kas ilga vairākus gadus un bija raksturīgs ar īpašu nežēlību un nacionālo neiecietību no abām karojošajām pusēm. Lai mēģinātu novērst asinsizliešanu un izbeigtu abu karojošo pušu uzsāktās etniskās tīrīšanas, 1992. gada 21. februārī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcija Nr. 743 atļāva šajā valstī uzsākt miera uzturēšanas misiju, kurā bija jāiesaistās speciāli izveidotajiem Apvienoto Nāciju Aizsardzības spēkiem (United Nations Protection Force — UNPROFOR). Pēc karadarbības aktīvās fāzes izbeigšanās ANO 1995. gadā Horvātijā  uzsāka ANO operāciju uzticības atjaunošanai Horvātijā (United Nations Confidence Restoration Operation in Croatia). Šajā operācijā piedalījās karavīri no Argentīnas, Beļģijas, Kanādas, Čehija, Dānijas, Somijas, Francijas, Vācijas, Indonēzijas, Jordānijas, Kenijas, Nepālas, Nīderlandes, Norvēģijas, Krievijas, Polijas, Slovākijas, Zviedrijas, Ukrainas un ASV. Sākotnēji tajā bija paredzēta arī Latvijas karavīru piedalīšanās Dānijas kontingenta sastāvā un bija sākta karavīru sagatavošana operācijas uzdevumu veikšanai.

Šajā laikā Latvijas Republikas valdība un bruņoto spēku vadība apliecināja savu stingro nostāju virzīties Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas virzienā, domājot par integrāciju šajās organizācijās. Apliecinot centienus kļūt par normālu pasaules politisko procesu subjektu, mūsu valstij bija jāapsolās pildīt arī pienākumus pret pasaules sabiedrību, tai skaitā sūtot savus karavīrus dažādu starptautisku organizāciju rīkotajās miera uzturēšanas operācijās. Horvātija varēja kļūt par pirmo no tām.  Dānijas bruņoto spēku pārstāvji 1995. gada pirmajā pusē apmeklēja Latviju un paši izraudzījās Latvijas Bruņoto spēku 40 karavīrus, kurus saskaņā ar 1995. gada 16. jūnija NBS komandiera pavēli nosūtīja uz Dāniju, lai apmācītu darbībai ANO miera uzturēšanas spēku sastāvā. Mūsu karavīri Dānijā beidza apmācību kursu, sekmīgi nokārtoja nepieciešamos pārbaudījumus un saņēma zilās miera uzturētāju beretes, taču ģeopolitika iejaucās viņu plānos…

Politisks lēmums par mūsu karavīru dalību šajā ANO misijā bija jāpieņem Saeimai. Lēmuma projektu «Par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku miera uzturēšanas vienību» 5. Saeima izskatīja 1995. gada 17. augustā. Līdz lēmuma pieņemšanai deputāti debatēja ļoti ilgi, un pilnībā šīs debates ir atrodamas 5. Saeimas stenogrammās Latvijas parlamenta interneta vietnē. Stenogrammas nenoliedzami ir ļoti interesants un vērtīgs mūsu nesenās vēstures avots, un, lasot šo debašu pierakstus, papildu interese par mūsu tautas kalpu sacīto ir gan tāpēc, ka šī bija mūsu karavīru pirmā potenciālā starptautiskā misija, gan tāpēc, ka kaut kas no sacītā ir aktuāls arī šodien, bet dažas sentences skan kā atklāti meli vai muļķības. Tātad — 5. Saeimas deputātu debates par latviešu karavīru došanos uz misiju Horvātijā.

Gunārs Meierovics («Latvijas ceļš»): «Latvija ir Eiropas valsts, un, tāpat kā Lietuva un Igaunija, kuras ir daudz lielākā mērā apzinājušās savas aktivitātes nepieciešamību, iesaistoties miera uzturēšanas misijā, mūsu valsts nevar par savas ārpolitikas stūrakmeni pasludināt nepieciešamību integrēties Eiropas institūcijās un struktūrās, nevar runāt par virzību uz NATO, un mūsu deklarācijām par Latviju kā Eiropas sastāvdaļu var būt tikai tukša skaņa, ja izšķirošā brīdī neesam gatavi uzņemties atbildību un demonstrēt pasaulei savu līdzatbildību par notiekošo. Mūsu drošība nevar balstīties uz principu — te ir manas mājas, te nevar šaut! Latvijas neitralitātei nav nodrošinājuma, nav arī vēsturiska pamata. Mēs neesam Šveice. Latvijas pasivitāte var būt tās nāves cēlonis. Ja mēs nopietni domājam par savu drošību, tad šī ir īstā reize parādīt, ka esam gatavi ne tikai ko ņemt, bet arī kaut ko dot. Mēs nedrīkstam aizmirst mūsu ģeopolitisko situāciju, kas neizslēdz iespēju, ka kādudien palīdzība būs vajadzīga mums pašiem [..].»

Andrejs Krastiņš (Latvijas Nacionālā neatkarības kustība): «Ko mēs domājam par savu Latviju, un kāda ir tās orientācija? Vai Latvija ir Rietumeiropas valsts, kas orientēta uz Rietumu demokrātiju un Rietumu civilizāciju, vai mēs tomēr pieļaujam, ka Latvija ir Maskavas stratēģiskās ietekmes sfēra — gan ekonomikā, gan politikā, gan militārajā jomā? Tas ļoti klaji un plaši izpaužas. Mēs redzam, ka šo politisko spēku pārstāvji, tā teikt, drukājas, piemēram, tādā laikrakstā kā «SM Segodņa», apdzied krievu brīvprātīgo varonību Serbijā, kā viņi sit musulmaņus Bosnijā un kā viņi tur kalpo par algu, un kā viņiem tur ļoti labi iet, un saņem jau viņi maz, bet viņi ir ļoti lieli varoņi, un visa šī nostāja jau ir ļoti labi redzama. Mēs arī redzam, kā pašlaik Maskava pilnīgi atklāti atbalsta Serbijas impēriskos triecienus, un arī viņu parlaments ir nobalsojis, ka viņi noņem visus embargo par visu šo piegādi Serbijai un tā tālāk, un tā tālāk. Te ir sadursme starp divām politiskajām orientācijām, starp divām ģeopolitiskajām orientācijām, un tā izpaužas, bieži vien šeit diezgan demagoģiski minot rūpes par veselības stāvokli, par apdrošināšanas apmēriem, par to, cik precīzi vai neprecīzi ir ievēroti likumi. Es domāju, ka strīds ir pavisam vienkāršs. Šajā gadījumā strīds ir par to, vai Latvija, nosūtot šos savus brīvprātīgos kopā ar dāņu kontingentu uz Horvātiju, aktīvāk un tiešāk iekļausies Rietumeiropas struktūrās, norādot, ka viņa nekādā gadījumā neatbalsta šo bijušās PSRS, it sevišķi Krievijas politiku šajā jomā, vai tomēr padosies un atkal runās par kaut kādu pārprastu neitralitāti un pārprastu pacifismu un tamlīdzīgi, un tiešām palaidīs garām izdevību pierādīt, ka mēs varam aizstāvēt gan citus, gan arī paši sevi.[..]»

Larisa Laviņa («Līdztiesība»): «Pajautājiet mūsu potenciālajiem karotājiem Dānijas bataljona sastāvā, vai viņi zina, kas šodien notiek bijušajā Dienvidslāvijā, kāpēc horvāti karo ar serbiem? Daudzi no viņiem to nezina. Daži no viņiem pat neprot parādīt uz kartes, kur ir šīs valstis, uz kurieni viņi dosies sargāt mieru. Es jums varu to apgalvot, jo viens no šiem cilvēkiem man ir ļoti labi pazīstams. Un attiecībā uz tā saucamo miera sargāšanu es gribu piekrist tiem deputātiem, kuri teica, ka uz karu šie cilvēki dodas pavisam citu iemeslu dēļ. Ne jau brīvprātīgi, bet viņi dodas tāpēc, ka viņiem šeit paliek bērni, un dažiem no viņiem vienkārši nav, kur nopelnīt iztiku pašu mājās. Tāds ir arī Jēkabpils zemnieka dēls, kurš ātri un braši skrien, kuram rokas ir kā lāpstas, lai strādātu savā saimniecībā, bet viņam ir trīs bērni. Tāds ir arī kāds Rīgas puisis, kuram viens bērns ir mazgadīgs un skaistā fotogrāfijā māj tētim lidostā ar roku, bet otrs tūlīt oktobrī piedzims. Un viņa sievai ir parādi, kurus viņa cer nomaksāt tad, kad viņas vīrs nopelnīs naudu Horvātijā. Un beidziet man šeit stāstīt, ka tā ir brīvprātība un ka mēs sankcionējam šo puišu brīvprātīgo došanos uz Horvātiju. Šie puiši tur nedodas brīvprātīgi pēc pašu iniciatīvas, tā ir viņu iespēja nopelnīt, un viņi apzinās, ka tad, ja viņi atgriezīsies cinka zārkā, nevis ar Latvijas karogu pārklāti, bet ar Dānijas karogu pārklāti, tad tā būs mūsu atbildība, bet viņi 40 000 saņems. Nevis viņi, bet viņu ģimenes saņems, un tā būs viņu ģimenēm iespēja dzīvot tālāk. Vai tad šiem mūsu speciālistiem, kuri ārzemēs ir tik labi apguvuši kara mākslu, šeit pat nav ko darīt?[..]»

Alfrēds Čepānis (Demokrātiskā partija «Saimnieks»): «Es nupat šodien saņēmu informāciju no diezgan drošiem avotiem, kā mēdz teikt žurnālisti, ka šie puiši, sēdēdami Dānijā un gaidīdami Saeimas atļauju vai aizliegumu piedalīties miera uzturēšanas spēku misijā bijušās Dienvidslāvijas teritorijā... ka viņiem ir kļuvis garlaicīgi, viņi ir iedzēruši šņabi, sakāvušies savā starpā, laikam arī kāds dānis tur ir trāpījies pa vidu, tāpēc dāņi paši vai nu daļu no viņiem, vai pat visus sūta atpakaļ uz Latviju, jo tādi «karavīri» (pēdiņās) viņiem nav vajadzīgi. [..]»

Andrejs Krastiņš (Latvijas Nacionālā neatkarības kustība): «Man liekas, visi aizmirst, ka mēs sūtām šos miera uzturēšanas spēkus — kareivjus, virsdienesta kareivjus, profesionālus virsniekus —, apbruņotus ar ieročiem, ietērptus uniformās ar Latvijas atšķirības zīmēm un tā tālāk un tā joprojām... Tieši tāpēc tur sūta. Un te grib mums teikt, ka nedrīkst sūtīt tāpēc, ka tur it kā šaujot, ka tur braukājot tanki un ka var arī izcelties karš. Nu tieši tāpēc jau tur sūta karavīrus, nevis misionārus, nevis pavārus vai bērnudārzu audzinātājus. Tieši tāpēc sūta karavīrus uz turieni. Taču mums šeit grib pateikt, ka nedrīkst sūtīt karavīrus, jo tur šauj. Jā, tieši tāpēc viņi tur brauc, tāpēc ir ANO miera uzturēšanas spēki, un tur ir tā jēga. Un es domāju, ja mēs šeit tagad nobalsosim par to, ka atļaujam mūsu Nacionālo bruņoto spēku brīvprātīgajiem doties uz Horvātiju, tad mēs nobalsosim arī par to, ka mēs esam gatavi vajadzības gadījumā aizstāvēt savu valsti, jo savādāk man ir šaubas, klausoties šīs runas, ka mums nekur nav jāiemaisās, ka mums tikai šeit ir jāsēž un jāklusē, ka mūs jau Rietumi neaizstāvēs un tamlīdzīgi. Man ir ļoti lielas aizdomas, ka šie cilvēki nebūtu gatavi aizstāvēt arī Latvijas Republiku tādā krīzes brīdī. It sevišķi tagad, kad tuvojas 18. augusts, atcerēsimies, ka šodien ir 17. augusts un rīt ir 18. Un pēc tam ir 19. augusts. Atcerēsimies to, kas notika 1991. gadā šajā laikā. Un kurš kurā pusē tur stāvēja. Atcerēsimies to un nobalsosim par mūsu miera spēku nosūtīšanu, dosim atļauju viņiem braukt uz Horvātiju. Paldies. (Aplausi.)»

Debates turpinājās, daži tautas kalpi izteicās par lietas būtību, daži, pārsvarā kreisi politiski orientēti, bija kategoriski pret piedalīšanos «asiņainajā karā bijušajā Dienvidslāvijā». Saeima deva atļauju Latvijas karavīriem doties uz Horvātiju, taču līdz savai pirmajai misijai mūsu karavīriem vēl bija jāgaida gads. 1995. gada 4. augustā Horvātijas armija kopā ar Bosnijas un Hercegovinas bruņotajiem spēkiem uzsāka kaujas operāciju «Vētra» ( horv.— «Oluja»), kuras rezultātā visi Horvātijas teritorijā esošie serbu militārie spēki tika sakauti. Pēc šīs kaujas operācijas mainījās arī Horvātijas etniskā karte – apmēram 250 000 šajā valstī dzīvojošo serbu devās bēgļu gaitās. Pēc horvātu faktiskās uzvaras karā ANO sāka izvest savus miera uzturēšanas spēkus no šīs valsts. Mūsu valsts vadība nolēma atlikt mūsu karavīru dalību šajā misijā. 1995. gada 6. maijā mūsu karavīri no Dānijas atgriezās Latvijā.

Aicinājums lasītājiem!

Informatīvo un materiālo liecību par pirmajām starptautiskajām operācijām un Latvijas karavīru piedalīšanos tajās ir ļoti maz saglabājies, tāpēc Latvijas Kara muzejs būs pateicīgs gan par informatīvu, gan lietisku materiālu iesniegšanu muzeja krājuma papildināšanai par šiem notikumiem.