1944. gada rudenī, kad Latvijas austrumu daļu bija reokupējusi Sarkanā armija, mežos glābiņu meklēja tie vīri, kuri nevēlējās karot sarkano pusē. Daudzi no viņiem bija izvairījušies arī no karošanas vācu armijā.
Stompaku kauja 1945. gada 2. martā
Tā Vilhelms Keišs no Abrenes apriņķa Baltinavas pagasta Surikavas 1943. gadā, sākoties vācu mobilizācijai, skaidri pateica savam vecākajam dēlam Jānim: «Tu nekarosi ne par vāciešiem, ne krieviem, bet tikai par Latvijas brīvību.» Izvairījies no mobilizācijas vācu armijā, Jānis Keišs neaizgāja arī krievu Sarkanajā armijā, bet 1944. gada rudenī devās mežā, kur sāka organizēties latviešu nacionālie partizāni.
1944. gada 2. oktobra naktī vācieši Abrenes apriņķī desantēja 11 vīru lielu diversantu grupu ar kodēto nosaukumu «Lapland». To vadīja bijušais apriņķa galvenais agronoms Pēteris Supe («Cinītis») un viņa vietnieks LU Tautsaimniecības fakultātes students Staņislavs Ločmelis («Dūze»). 1944. gada 10. decembrī viņi nodibināja Latvijas Nacionālo partizānu apvienību (LNPA). Dibināšanas brīdī tajā iekļāvās septiņas partizānu grupas ar 123 vīriem. 1945. gada rudenī LNPA apvienoja ap 1000 nacionālo partizānu, un organizācijas pakļautībā atradās partizānu grupas Viļakas, Alūksnes, Valkas, Gulbenes, Cēsu un daļēji arī Madonas apriņķī. Par spīti okupācijas varas pārspēkam, LNPA spēja darboties līdz pat 1953. gadam.
P. Supes izstrādātie LNPA statūti noteica: «1§. Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ir nacionāla latvju tautas militāri politiska organizācija, kas apvieno aktīvos brīvības cīnītājus un darbojas Latvijas okupācijas varai slepeni. [..] 3§. Apvienība atrod savas tiesības, izteiktas Apvienoto Nāciju ietvaros un spēkā esošā Latvijas Satversmē, kādēļ tā ir legāla Latvijas valsts organizācija un var izteikt zināmas latvju tautas daļas brīvo gribu. 4§. Apvienība uzstāda par savu augstāko mērķi cīnīties ar ieročiem rokās un politiski, kopā ar latvju tautas lielāko vairumu par neatkarīgās demokrātiskās Latvijas Republikas atjaunošanu.
«Saliņu mītnes»
1945. gada janvāra sākumā LNPA partizāni pēc P. Supes pavēles sāka pulcēties Stompaku purvos starp Balviem un Viļaku, kur uz vairākām purva saliņām izveidoja nometni, ko bez pārspīlējuma var uzskatīt par lielāko partizānu nometni visā Baltijas reģionā. Tās oficiālais partizānu nosaukums bija «Saliņu mītnes», bet tautā tā tika dēvēta arī par «Jauno Berlīni». Nometnē bija uzbūvētas 24 zemnīcas (paredzētas 20—30 cilvēkiem), divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un baznīca. Nometnē darbojās arī īpaši izveidota partizānu tiesa, kas sodīja gūstā saņemtos padomju aktīvistus. Baznīcā katru dienu dievkalpojumus noturēja LNPA prezidija priekšsēdētājs, Šķilbēnu pagasta Rekovas katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars («Pabērzs»). Kopumā nometnē uzturējās ap 350 cilvēki, kuru vidū bija arī ap 30 sievietes. Nocietinājumus dziļā sniega dēļ neveidoja, bet paredzēto pozīciju vietās izvietoja baļķus.
Pirms nometnes atradās nocietināts priekšpostenis. Tajā pēc kārtas dežurēja viena partizānu grupa, kura kontrolēja iebraucējus un izbraucējus. Bez vadības atļaujas neviens nometni atstāt nedrīkstēja. Bez tam tika izvietoti arī trīs maskēti ārējie posteņi.
No nometnes katru nakti uzdevumos ar zirgu kamanām devās četras līdz sešas partizānu grupas. To pienākumos ietilpa gan pārtikas sagāde, gan kaujas uzdevumi. Partizāni vairākos gadījumos, uzbrūkot no slēpņiem, atbrīvoja arestētos iedzīvotājus, likvidēja sarkanos aktīvistus, kā arī sagūstīja un uz nometni nopratināšanai atveda pretinieka pretizlūkošanas dienesta «Smerš» (akronīms no krievu val. — «Nāvi spiegiem!») pilnvaroto Abrenes apriņķī leitnantu Pikuļevu. Regulārās kustības dēļ tolaik ceļš uz «Saliņu mītnēm» esot bijis pat vairāk iebraukts nekā Balvu—Viļakas šoseja.
Stompaku kauja
1945. gada februāra beigās čeka bija noskaidrojusi aptuvenu partizānu nometnes atrašanās vietu, bet neticēja gūstekņu sniegtajām ziņām par partizānu skaitu, uzskatot, ka nometnē nevar atrasties vairāk par 30—40 cilvēkiem. Savukārt partizāni no sagūstīta «Smerš» leitnanta uzzināja, ka čeka zina viņu nometnes atrašanās vietu.
Partizānu vadība, būdama pārliecināta par savu spēku, pēkšņu uzbrukumu negaidīja, jo viņu izlūkošana nebija manījusi jaunu ienaidnieka karaspēka vienību ierašanos Abrenes apriņķī. Iespēju, ka čeka uzbruks tikai ar apriņķī esošajiem spēkiem, partizānu vadība neņēma vērā.
Tā nometnei, kurā atradās ap 350 partizāni, uzbruka NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts) karaspēka 143. strēlnieku pulks 483 vīru sastāvā. Kauja ilga no 2. marta plkst. 7.30 līdz 19.30, kad kaujas troksnis līdz 3. marta rītam pieklusa. Abu pušu pozīcijas nometnes Priekšsalā atradās tikai 70 — 80 metru attālumā, un ilgākas vai īsākas apšaudes turpinājās ik pēc brīža. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 cilvēkus.
NKVD karavīrs Vasilijs Vorobjovs notikušo raksturojis šādiem vārdiem: «Bandīti ir nogalinājuši un ievainojuši daudzus mūsu karavīrus un virsniekus. Bandītiem bija iepriekš sagatavotas aizsardzības pozīcijas, un viņi mums izrādīja spēcīgu uguns pretestību, nelaižot mūs savas nometnes teritorijā. Bandīti daudzreiz pārgāja pretuzbrukumos, cenšoties mūs aplenkt un iznīcināt».
Savukārt partizānu kaujas grupas komandieris Jānis Kozlovskis, atceroties kauju, rakstījis: «Šinī cīņā laikam biju vistuvāk nāvei, jo man, kad sniedzos pēc trofeju ložmetēja, uz pleca pie lāpstiņas labajā pusē izšāva cauri brezenta mētelim un visām drēbēm, labi vēl piededzinot ādu.»
Nozīmīga loma Stompaku kaujas sekmīgā iznākumā bija bijušajam leģionāram kapteinim Jānim (Arvīdam?) Ozolam («Melnā bārda»). Viņš Stompaku apmetnē ieradās 1945. gada 26. februārī — tikai dažas dienas pirms nacionālo partizānu kaujas ar čekas karaspēku. Sarkanās armijas aizmugurē kopā ar adjutantu Pauli Grantiņu («Ventiņu») viņš bija palicis atkāpšanās laikā 1944. gada jūlijā. Nelegāli abi dzīvojuši Grīvas mežos Tilžas pagastā. Pēc ierašanās Stompakos kapteinis Ozols ātri iemantojis pārējo partizānu uzticību un iecelts par «Saliņu mītņu» komandantu. 2. marta agrā rītā, kad čekisti neilgā laikā bija ieņēmuši četrus bunkurus un tiem pretī stāvošajā «Žogotas» partizānu grupā sākusies panika un pat daļēja bēgšana, tieši Ozols bija tas, kas novērsa apjukumu un noorganizējis pienācīgu pretestību.
Partizāni no «Saliņu mītnēm» un aplenktā Stompaku meža ar kauju izlauzās naktī no 2. uz 3. martu. Palīdzēja arī tas, ka naktī spēcīgi putināja. Galvenie partizānu spēki — ap 70 partizāni — kapteiņa Ozola vadībā devās uz Tilžas pagasta Grīvas mežiem. Tur 26. martā no Stompaku kaujā gūtajiem ievainojumiem mira LNPA vadītāja vietnieks Staņislavs Ločmelis («Dūzis»). Cīņas turpinājās. Kapteinis Ozols pēc vairākām sekmīgām sadursmēm ar okupantiem krita kaujā 1945. gada 28. aprīlī pie Rugāju pagasta Aparniekiem. LNPA turpināja vadīt Pēteris Supe («Cinītis»), kuru 1946. gada 1. aprīlī nogalināja čekas aģents — kaujinieks Jānis Klimkāns. Nākamais LNPA vadītājs Antons Circāns («Vārpa») krita kaujā 1947. gada 7. jūlijā, bet pēdējo LNPA vadītāju leitnantu Broņislavu Slucki («Induli») sagūstīja 1953. gada 15. janvārī.
Stompaku kaujas gaita un iznākums ir atklāts arī PSRS NKVD karaspēka 143. strēlnieku pulka komandiera apakšpulkveža Kuzņecova 1945. gada 19. marta ziņojumā par operatīvo stāvokli Austrumlatvijā. Tajā minēts, ka «Stompaku purva meža rajonā slēpās bandītgrupa 400—500 cilvēku sastāvā. Bruņojumā lielkalibra ložmetēji, balsta ložmetēji, rokas ložmetēji, automāti, šautenes, granātas un liels daudzums patronu. [..] Apkārt bandītu nometnei bija izveidota aizsardzības līnija, 15—20 cilvēku sastāvā norīkota sardze, no kuras tika izlikti posteņi rietumu, dienvidu un austrumu virzienā. Banda izveidoja 15—20 cilvēku vienības, lai aplaupītu mājas un iznīcinātu padomju un partijas darbiniekus pagastu un apriņķu centru tuvumā esošajās mājās. [..] 1945. gada 2. marta sadursmē ar bandu pulka operatīvā vienība iznīcināja 28 bandītus, 40—50 tika ievainoti, 7 cilvēki sagūstīti. Banda, izmantojot spēcīgo snigšanu un nakts aizsegu, izgājusi no aplenkuma rietumu virzienā un grupās izklīdusi Liepnas mežā, bet galvenie spēki aizgājuši uz Grīvas mežu.»
Pēc Stompaku kaujas lielākā daļa nogalināto partizānu tika izlikti atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai Viļakā un Šķilbēnos. Kad Egļevas mežniecības grāmatvede L. Augustāne nogalināto cilvēku vidū atpazina savu vīru, viņa spēja sāpēs sakost zobus un to neizrādīt. Notraukusi sniegu no sava vīra sejas un papurinājusi galvu, viņa pagājusi malā, tā izvairīdamās no čekistu pratināšanas. Viļakas Brāļu kapos vēlāk svinīgi apglabāja tikai 18 okupācijas varas pārstāvjus, bet pārējos čekas karavīrus apglabāja Pitalovas vai Ostrovas kapos. Tas notika tāpēc, ka Viļakas centrālajā laukumā publiskai apskatei bija nomesti 19 nogalināto partizānu līķi, un nebija pieļaujams, ka tauta redz, ka komunistu zaudējumi ir bijuši lielāki. Daļu mirušo partizānu sameta bedrē pie Viļakas katoļu baznīcas žoga, kur 2005. gadā tika atklāta viņiem veltīta piemiņas vieta.
Stompaku kauju var vērtēt kā lielāko un sīvāko kauju Latvijas partizānu kara vēsturē. 2011. gada 11. augustā Balvu—Viļakas šosejas malā tika atklāts piemineklis Stompaku kaujā kritušajiem 28 nacionālajiem partizāniem. Tajā ir iekalti visu kritušo vārdi un dziesmas rindas:
«Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti.
Nebija lemts toreiz Latvijai zelt.
Un pēc kariem, kas palikāt dzīvi,
Būs no jauna jums Latviju celt!»
|
Latviešu nacionālo partizānu cīņa pret padomju okupācijas režīmu 1944.—1956. Jau 1941. gada vasarā, kad Sarkanā armija atkāpās no Latvijas, mūsu partizāni pie Raganas Krimuldas pagastā, Limbažos un Jaunalūksnes pagastā uzbruka sarkanarmiešu vienībām. Tieši pēc trīs gadiem no austrumiem sākās otra mūsu zemes okupācija, Sarkanās armijas karavīriem sekoja čekistu specgrupas un padomju aktīvisti. Viņu uzdevums bija Latvijā iedibināt padomju varu. Cīņā pret šo mums svešo spēku stingri nostājās nacionālie partizāni. Mežabrāļu rindās stājās bijušie karavīri, aizsargi, policisti un patriotiski noskaņotie jaunieši. Kopā šajā laika periodā partizānos iestājās vismaz 20 000 cilvēku, kuri bija apvienoti 961 vienībā. Mežabrāļu darbība pārklāja gandrīz visu Latvijas teritoriju, taktisku apsvērumu dēļ viņi aktīvas darbības pie lielajām pilsētām neveica, jo tur izvietojās spēcīgas okupantu karaspēka vienības. Nosacīti mūsu partizānu karu var iedalīt divos posmos: 1. Aktīvas darbības posms 1944./1946. gadā. Mežabrāļi grupējās skaitliski lielās vienībās un uzbruka dažādiem okupācijas režīma objektiem — tika ieņemtas 42 pagastu izpildkomitejas. Intensīvākais un asiņainākais cīņu laiks. 2. Padomju vara Latvijā nostiprinājās, čekisti sekmīgi cīņā pret partizāniem iesaistīja nodevējus. Mežabrāļi sadalījās mazākās vienībās, aktīvas militāras darbības notika retāk, galvenā uzmanība tika pievērsta izdzīvošanai un propagandas darbam. Liels trieciens mežabrāļiem bija 1949. gada 25. marta Latvijas civiliedzīvotāju masveida deportācija uz Sibīriju. Nesaņemot ārvalstu atbalstu un atrodoties gandrīz pilnīgā izolācijā, partizānu kustība pamazām apsīka. Pēdējais zināmais partizāns Pēteris Sviklāns legalizējās Smiltenē 1957. gada 14. maijā. Nacionālajiem partizāniem bija savs apbalvojums — ordenis «Kalpaka krusts». Nelegāli mežabrāļi izplatīja vairākus izdevumus: «Brīvības Balss», «Daugavas Vanagi», «Kurbads», «Latvija», «Mazais Latvis», «Mūsu Sauksme», «Māras Zeme», «Meža Vēsture», «Sudrabotā Saule», «Tālavas Taure», «Tēvzemei un Brīvībai», «Tēvijas Vanagi» un «Vilkaču Sauciens». Tādējādi tika atmaskota okupācijas režīma darbība un tautā uzturēta neatkarīgās Latvijas valsts ideja. Ir zināmi daudzi partizānu vienību nosaukumi — «Jūrnieks», «Kanādas piecīši», «Klusētājs mežs», «Mazais Jānis», «Mazā Līzīte», «Melnais sikspārnis», «Melnais Voldis», «Nēģeri», «Sils», «Tērauds», «Tēvijas vanagi», «Zaļais vilks» u.c. Kopumā šajā laikā mūsu mežabrāļi veica ap 2700 dažādu uzbrukumu (t. sk. vairāk nekā 40 kaujas, diemžēl vairāku kauju norises vietas mūsdienās nav iespējams noteikt). Fiziski latviešu nacionālie partizāni tika sakauti, bet okupanti nespēja mūsu tautā iznīcināt ideju par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Tas arī ir galvenais mežabrāļu kara nopelns. Datus apkopojis Jānis Hartmanis |