Nav apšaubāms, ka pulkvedis Frīdrihs Briedis, neraugoties uz viņa personas daļēju mitoloģizāciju, ir viens no izcilākajiem latviešu karavīriem vēsturē.
Pulkvedis Fricis Brēde (Frīdrihs Briedis): jauni materiāli
Galvenokārt zināmais, kaut arī joprojām mītiem apvītais stāsts saistās ar F. Brieža dienestu latviešu strēlnieku vienībās, īsā laikā sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi un saņemot praktiski visus iespējamos apbalvojumus. Tāpat daudz runāts par Brieža bojāejas apstākļiem, dažkārt padomju historiogrāfijas iespaidā lamājot viņu par monarhistu (neizprotot, ka sociālisti revolucionāri, kuru partijā, starp citu, darbojās arī pulkvedis Oskars Kalpaks un daudzi citi latviešu karavīri, nekādi nav uzskatāmi par monarhistiem, drīzāk par patiesi tautas intereses pārstāvošu revolucionāru partiju), utt. Taču ļoti maz zināms par viņa iepriekšējo dienestu, un arī ar to saistīti dažādi mīti…
Pirmkārt, latviešu kolonijā Baltkrievijā no Cēsu apriņķa izceļojušā zemnieka Andreja Brieža ģimenē 1888. gadā dzimušā Frīdriha Brieža (Brēdes) vārds patiesībā bija Fricis. Ar ģimenes uzvārda maiņu viss ir skaidrs — ļoti daudziem latviešiem cariskajā Krievijā, īpaši ārpus Latvijas teritorijas, uzvārdi tika padarīti vieglāk izrunājami un rakstāmi. Savukārt neoficiālu vārda nomaiņu pasaules kara sākumā izdarīja pats F. Briedis, turklāt motīvs bija nepatika pret vāciešiem. Zināmā mērā kuriozi, jo viņa dienesta biedrs ģenerālis Kārlis Gopers 1925. gadā liecināja, ka F. Briedis kara laikā savu «slēdzienu par ienaidnieku kā tādu formulēja vienā vienīgā vārdiņā: «Friči.» Šinī vārdiņā var ielikt arī dažādu saturu, bet nevar no viņa izņemt viņa nicinošo toni [..]»
Samērā ātri Fricis pārcēlās pie savas māsas, kas bija precējusies un dzīvoja Daugavpilī. Šajā pilsētā Fricis beidza reālskolu, pēc tam nokārtoja pārbaudījumu kadetu korpusā un 1906. gadā sekmīgi iestājās Pēterburgas kājnieku karaskolā, ko beidza 1909. gadā. Šajā laikā karaskolā mācījās vēl vairāki latviešu junkuri, un Arvīds Skurbe, viens no viņiem, vēlāk atcerējās par sevi gadu vecāko junkuru rotas feldfēbeli Frīdrihu (Frici) Briedi, kurš jau junkurskolā demonstrējis ļoti labas komandiera spējas:
«No visa varēja spriest, ka Briedis bija apņēmies kā pirmais beigt kara skolu un šī mērķa sasniegšanai tad arī veltīja visu brīvo laiku. Kad viņu satiku vienatnē izdodam kadetiem rakstāmās lietas, viņš apskatījis manu vārdu uz pieprasījuma, īsi jautāja latviešu valodā: «Latvietis?» Pēc manas apstiprinošās atbildes, viņš tāpat īsi izteicās: «Latviešiem vajaga čakli mācīties, lai labi beigtu kara skolu, jo bez tā mēs nekur tālāk netiksim.» Gribēju vēl kaut ko jautāt, bet tanī brīdī ienāca klases inspektors pulkvedis, un mēs sarunu pārtraucām. [..] Tanī laikā Vladimira kara skolu apmeklēja pavisam 6 latvieši [patiesībā — vairāk, jo tikai Brieža kursā vien bija seši latvieši], un visi mēs beidzām kara skolu kā seržanti vai kaprāļi.» Patiesi, kā redzams dienesta dokumentos, 1908. gada augustā F. Briedis tika paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (jaunāko unteroficieri), bet 1908. gada decembrī — par vecāko portupejjunkuru. Karaskolu beidza kā sekmju ziņā pirmais.
Sekoja dienests 99. kājnieku pulkā Daugavpilī. Toreizējais pulka komandieris Sergejs Verhovskis divdesmitajos gados atcerējies, ka 1910. gada augusta vidū saņēmis no adjutanta ziņu par podporučika Friča Brieža, bijušā Vladimira karaskolas vecākā portupejjunkura, ierašanos pulkā un gatavību stādīties priekšā (parasti karaskolu beidzēji pulkos ieradās oktobra vidū, pēc viņiem paredzētā atvaļinājuma izmantošanas). S. Verhovskis rakstījis: «Nobrīnījies par šādu ierašanos neparastā laikā, uzaicināju viņu ienākt. Kabinetā pie manis ienāca vidēja auguma virsnieks, priekšzīmīgi ģērbies, un, pedantiski izpildīdams visus reglamenta noteikumus, stādījās man priekšā. Pēc parastiem jautājumiem no manas puses un saņemtām noteiktām, izsmeltām atbildēm no jaunā virsnieka, es nenocietos, nejautājis, kāpēc viņš, neizlietodams atvaļinājumu, ieradies pulkā. Saņēmu negaidītu atbildi: viņš ieradies kalpot un tāpēc izlietot atvaļinājumu, viņu nenopelnījis, uzskatot par neērtu. Vēlāk, kad atvaļinājums būšot viņam vajadzīgs, viņš cerot uz manu pretimnākšanu. Es, protams, viņam to apsolīju. Gribēdams pārbaudīt pēc pirmā iespaida pārspīlēti centīgo virsnieku, es nozīmēju viņu 3. rotā, kuras komandieris bija pazīstams kā nopietns, stingrs un lietišķs vadītājs. Drīzumā no viņa tiešās priekšniecības, viņa līdzbiedru atsauksmēm un maniem personīgiem novērojumiem biju spiests viņu atzīt par izcilu virsnieku. Vēlākā laikā pulka bibliotēkas pārziņa periodiskos novērojumos manu uzmanību grieza apstāklis, ka Briedis ņem lasīšanai tikai nopietna un zinātniska satura grāmatas. Viss sacītais un podporučika Brieža korektā uzvešanās tika no manis pienācīgi novērtēta [..].» S. Verhovskis arī atcerējies, ka bieži aicinājis F. Briedi viesos pie sevis un abi stundām diskutējuši par nesenās militārās vēstures jautājumiem. Jaunais virsnieks interesējies par pulkveža grāmatu plauktā esošajiem izdevumiem. 1912. gadā pirms manevriem un parādes Viļņā F. Briedim dots uzdevums rekogniscēt apvidu. Pēc manevriem viņš par priekšzīmīgu dienestu pēc štāba vadības prasības tika piekomandēts divīzijas štābam (tajā pašā pilsētā). Taču F. Briedis nav «aizmirsis arī pulku», turklāt 1913. gada ziemā «jautri pulka saimē» nosvinētas F. Brieža kāzas (šajā laikā luterticībai piederīgais F. Briedis apprecējās ar Kseniju — Daugavpils galveno dzelzceļa darbnīcu galvenā grāmatveža Aleksandra Libermana meitu, turklāt laikabiedri īpaši atzīmē, ka tēvs bijis pareizticīgs un krievu tautības).
25. divīzija 1914. gada augustā no Daugavpils devās uz fronti un 1. armijas sastāvā piedalījās kaujās Austrumprūsijā. Turklāt F. Briedis 1914. gada oktobrī tika apbalvots ar Svētās Annas IV šķiras ordeni ar uzrakstu «Par drošsirdību», bet 1915. gada februārī un martā F. Briedis par šīm kaujām tika apbalvots ar augstākajiem Krievijas apbalvojumiem — Svētā Jura ordeņa IV šķiru un Jura zobenu, vēl februārī — ar Svētā Vladimira IV šķiras ordeni (katrs no šiem trim apbalvojumiem jau pats par sevi deva tiesības uz piederību dzimtmuižniecības kārtai), aprīlī — ar Svētā Staņislava III šķiras ordeni un maijā — ar Svētās Annas III šķiras ordeni.
Pulka komandieris S. Verhovskis rakstījis: «Divīzija 1. armijas 3. korpusa sastāvā 4. augustā, pārejot robežu, iebruka Austrumprūsijā un pēc niknām kaujām no 14. līdz 16. augustam pārcēlās pāri Alles upei, ieņemot pozīcijas pretī Karaļauču cietoksnim. Poručiks Briedis, kā piekomandēts divīzijas štābam, tiešu dalību kaujās neņēma, bet katrā izdevīgā gadījumā ieradās pulkā, katrreiz cenzdamies nokļūt priekšējās līnijās, «lai būtu tuvāk vāciešiem» (viņa vārdi). 3. un 4. bataljonu 4. augusta uzbrukumā, kura sekas bija Stalupenen ieņemšana, Briedis, pēc aculiecinieku nostāstiem, ņēma aktīvu dalību, aizmukdams no divīzijas štāba. Kad mūsu karaspēks bija ielencis Karaļauču cietoksni, Briedis, paņemdams līdz trīs brīvprātīgos no mana pulka, 18—19. augustā aizgāja izlūkot vācu aizmuguri un bija iekļuvis pašos Karaļaučos. Atgriežoties, vāci viņus pamanījuši un sākuši vajāt. Pārdrošnieki izglābušies, ielēkdami Pregeles upē un to pārpeldot, izņemot vienu kareivi, kurš noslīka. Par šo izlūkošanu varonīgo Briedi apbalvoja ar Jura zobenu. Bet izlūkošanas datus mums nebija lemts izmantot, jo 22. augustā vāci uzsāka mums uzbrukumu, sākās kaujas par Alles upes pārejām, un, neskatoties uz šo pozīciju sekmīgu aizstāvēšanu, 28. augustā saņēmu pavēli atkāpties. Pēc vairākām niknām arjergarda kaujām 1. septembrī mēs bijām jau pie Virbaļiem, bet 3. septembrī apstājāmies Ņemūnas upes pozīcijās. 14. septembrī saņēmu pavēli izsūtīt virsnieku, kurš vēlētos iet tālā izlūkošanā. Tā kā pulkā pieteicās gandrīz visi virsnieki, tad bija jālozē. Virsnieks, kura loze krita, [..] kaut gan sasniedzis vācu fronti, bija konstatējis pretinieka spārnus, tomēr aizmugurē iekļūt nevarēja. Ne tā darīja Briedis, kurš brīvprātīgi uzņēmās tālo izlūkošanu. Būdams pie manis frontē, viņš, Briedis, visvairāk interesējās par man atsūtītiem — no priekšējām līnijām saņemtām trofejām — dokumentiem. Starp dokumentiem viņš atrada rekvizīciju kvītis, izdotas no vācu karaspēka daļu priekšniekiem par produktiem u.c. Izlasījis un paņēmis līdzi viņam vajadzīgos dokumentus, Briedis, pārģērbies par zemnieku, iegādājās zemnieku ratus un zirgu un aizbrauca ar līdzpaņemtām kvītīm pie vāciešiem pēc naudas. Vai naudu viņam izdevās dabūt, nezinu, bet Briedis prombūtnē atradās diezgan ilgi (2—3 nedēļas). Briedis atgriezās ar tik sīkām un pamatīgām ziņām par vācu karaspēka un aizmugures dislokāciju, ka frontes štābs slepeni pieprasīja tuvāko priekšniecību, t. i., mani un divīzijas komandieri, vai Briedim var ticēt un uzticēties. Protams, es Briedi atestēju no vislabākās puses. Par šo izlūkošanu Briedis pats stāstīja sekojošo: viņš, pārģērbies par zemnieku, iegādājis ratus un zirgu, piekrāvis ratus ar āboliem, pierunājis līdzi braukt kādu veceni un aizbraucis. Pie manis paņemtie dokumenti viņam devuši iespēju iekļūt vācu karaspēka novietojumos un apbraukāt, meklējot karaspēka daļas, kuras izdevušas rekvizīcijas kvītis, visu vācu aizmuguri un laimīgi atgriezties. Par šo braucienu Briedim piešķīra Jura ordeni. Brieža izlūkošanu izdevās pārbaudīt, jo uz dabūto datu pamata izstrādātais otrreizējā iebrukuma plāns Austrumprūsijā izdevās pilnīgi. [..] Visās šinīs kaujās Briedis piedalījās aktīvi, jo vienmēr neiztrūkstoši ieradās pulkā vai nu ar pavēlēm, vai arī pēc ziņām. Tādos gadījumos viņš arvien uzkavējās ilgāk pulkā un katrā ziņā centās būt priekšējās daļās, kas gan ne vienmēr viņam izdevās. Decembra beigās divīziju pārvietoja uz Varšavas fronti, kur tā ieņēma pozīcijas uz Ravkas upes. Tur viņa palika līdz 1915. gada 7. janvārim. [..]»
1915. gada augustā F. Briedis pēc paša vēlēšanās tika pārvietots uz jaunformējamām latviešu strēlnieku vienībām un iedalīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, ko 1916. gada beigās pārformēja par pulku (oficiāli pārvietots 1916. gada februārī, līdz tam skaitoties piekomandējumā). Bija viens no spējīgākajiem kaujas virsniekiem, komandēja rotu un bataljonu. 1916. gada 23. martā paaugstināts par štābkapteini, 1916. gada 1. jūnijā — par kapteini, 1917. gada 28. maijā — par apakšpulkvedi un 17. augustā — par pulkvedi. Par kaujas nopelniem saņēmis arī vēl vairākus apbalvojumus. Pavēlēs — kā Fricis Brēde. Tālākais ir zināms. Pēc boļševiku apvērsuma atstāja armiju, darbojās pagrīdē, 1918. gada jūlijā Maskavā arestēts un augustā Butirku cietumā nošauts kopā ar 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka štābkapteini Kārli Rubi.
Fricis Brēde jeb Frīdrihs Briedis neapšaubāmi bija izcils virsnieks, ko apliecina gan laikabiedru atmiņas, gan ieraksti dienesta gaitu sarakstā, tajā skaitā — pat kara apstākļiem neparasti straujā dienesta karjera. Nav apšaubāma viņa latviskā izcelsme un pat zināmā pašapziņa, tāpat— valodas zināšanas, kas latviešu strēlnieku daļās noteikti uzlabojās. Pārmest monarhistiskus uzskatus viņam nav pamata, tāpat kā spekulēt par to, ko viņš būtu darījis, ja nebūtu nogalināts 1918. gadā, jo to nav iespējams pateikt. F. Briedis bija labā nozīmē vienkāršs, prasmīgs karavīrs, kuru gaidīja vēl spožāka militārā karjera un kura būtību ļoti labi izsaka žurnālists (A. B., iespējams, Anna Brigadere), runājot par viņa viesošanos Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā tieši pirms 100 gadiem — 1915. gada novembrī: «[..] Šim cilvēkam nav lepnas pozas; bet tūliņ arī saņēmām iespaidu, ka šis cilvēks var būt griezīgs kā ass zobens un ciets kā granīts. Viņā darbojas gars un nelokāma griba. Bet tās nav ārējās īpašības. Vidēja auguma jauneklis, ne vecāks par divdesmit gadiem. Pie krūtīm Jura ordenis, pie zobena Jura lente. Augstākās atzinības balvas kareivjam. Bet šis varonis nav dzinies pēc tām… Labprāt runā par karu. Iesilst pat. Netrūkst zīmīgu teicienu, kas nāk no tautas mutes, un raksturīgu salīdzinājumu. No visa pretī dveš jaunības nebēdība, sirsnīgums un pār visām lietām — nesalauzta ticība un vienaldzība pret nāvi. Var redzēt, ka kaujas to rūdījušas, devušas tam atziņas un piedzīvojumus. Un tomēr šis jauneklis ir arī prāta cilvēks; viņš zina, ka kara laime nav acumirkļa iejūsmības mirklis, bet ka vispirms vajadzīga laba acs, aprēķins, apstākļu pārredzēšana un tad tikai kaujas dziņas un kaislības. Labsirdīgs humors to pavada ik uz soļa, kad runā par vāciešiem. Viņš ciena savu pretinieku, bet arī no tiem nebaidās. Krūti pret krūti — kā vīriem piederas. Un labsirdīgs smīns: «Reizēm vācieši grib izmukt; tad mēs tos varam panākt tikai ar ložmetējiem.» Kaujas ugunīs B. jau neskaitāmas reizes bijis. Bet ne reizes vēl nav ievainots. Savos uzskatos par nāvi fatālists. Teic, ka lode to, kam nolemts mirt, uzmeklēs arī ārpus kaujas karstuma. Nenoliedz, ka vajadzīga uzmanība un aizsargāšanās vienmēr vietā [..].»