Latviešu strēlnieku piemiņa Latvijā un trimdā

Vienības un personības
Klāvs Zariņš, Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
5A8A4322E6EA4DBFA8459EF2516C3C4F.jpg

Ar vērienīgiem piemiņas pasākumiem 1. augustā atzīmējām latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas simtgadi. Strēlnieku un viņu piemiņas godināšanas aizsākumi meklējami jau Pirmā pasaules kara gados, taču pilnvērtīgs darbs sākās tikai pēc Latvijas Neatkarības kara un Latvijas valstiskuma nostiprināšanās.

Latviešu strēlnieku piemiņa Latvijā un trimdā

Latviešu strēlnieku piemiņu glabāja gan muzeji, gan arī karavīru biedrības, kurās bijušie karavīri atrada domubiedrus un dalījās pieredzētajā. Neskatoties uz dažāda rakstura sarežģījumiem, piemiņu un liecības par strēlnieku gaitām saglabāja arī pēc Otrā pasaules kara rietumvalstīs. Šo darbu veica paši strēlnieki un viņu bērni.

Kara muzejs

Latviešu strēlnieku bataljonu materiālo liecību un piemiņas saglabāšana aizsākās jau Pirmā pasaules kara gados, dažus mēnešus pirms Ziemassvētku kaujām, kad krievu armijas vadība atbalstīja Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja Jāņa Goldmaņa izteikto lūgumu par strēlnieku muzeja dibināšanu. Par muzeja dibināšanas dienu oficiāli kļuva 1916. gada 11. septembris. J. Goldmanis uzsaukumā rakstīja, ka «šis karš noslēdz vienu laikmetu mūsu vēsturē, un sākas cits», aicinot vākt un glabāt dokumentus, pierakstus, fotogrāfijas un priekšmetus par latviešu strēlnieku bataljoniem un pulkiem. 1916. gadā dibināto Latviešu strēlnieku pulku muzeju, kuru dēvēja arī par Latviešu Kara muzeju, 1919. gada 15. septembrī oficiāli pārdēvēja par Latvijas Kara muzeju.

Par pirmo Latviešu strēlnieku pulku muzeja pārzini iecēla Kārli Straubergu, kurš dienēja 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkā un muzeja izveides nepieciešamību vēlāk raksturoja atmiņās:

«Drīzi pēc latviešu strēlnieku bataljonu un pulku nodibināšanas bij radusies un nobriedusi doma par Kara muzeja vajadzību pie tiem, kas lai uzņemtu sevī materiālus attiecībā uz viņu dzīvi un gaitām, kā arī radītu un uzglabātu atmiņā šo laikmetu, ar kuru neapšaubāmi saistīts cēls ideālisms, uz ārieni mazāk, bet strēlnieku psiholoģijā skaidri nojaušama doma par cīņu dzimtenes dēļ, dzimtā zemē (..).»

Muzejs atradās Bēgļu apgādāšanas komisijas telpās Rīgā Tērbatas ielā 1/3, un jau no 1917. gada janvāra tajā strādāja vairāki darbinieki. Muzeja krājums auga strauji, 1917. gada vasarā pārsniedzot 3000 priekšmetu. Taču muzeja veidošana bija sarežģīts process, un bieži nācās saskarties pat ar pretestību no armijas vadības puses. K. Straubergs atmiņās apraksta muzeja krājuma komplektēšanu:

«Darbība drīz tapa intensīva; vēl izdevās pievākt, izsūtot ekspedīcijas, daudz ko no ieņemtām Ložmetēju kalna pozīcijām, un vēl vairāk ar dāvinājumiem. Bij domas par Kara muzeja izveidošanu par tādu, kur saplūst materiāli no visiem pulkiem automātiski, t.i., viņā ienāktu pēc iespējas visas iegūtās trofejas un materiāli, bet no tā bij drīzi jāatsakās, jo izcēlās nesaskaņas šajā ziņā ar armijas štābu gandrīz jau pirmajā mēnesī. Lai veicinātu dāvinājumu ieplūšanu Kara muzejā, tika izsūtīti attiecīgi uzsaukumi pa pulkiem un dāvinātāju vārdi kvitēti laikrakstos. Tam bija sava labā un sava ļaunā puse, jo, cik pieauga dāvinātāju skaits, tik jo uzmanīgāki tapa kā armijas pavēlniecība, tā sevišķi armijas kontrizlūkošanas nodaļa. Pēdējā sāka interesēties par krājumiem, sevišķi par vācu dokumentiem un vēstulēm (..). Noliedza sūtīt pulkiem trofejas uz muzeju, bet gan deva priekšrakstu tos nodot armijas štābam; virsniekiem un kareivjiem, kuru vārdi bij parādījušies atklātībā dāvinātāju sarakstos, tika piedraudēts. Virspavēlnieka štāba atļauto Kara muzeju represijas gan neķēra, bet uz priekšu vajadzēja strādāt klusībā, lai gan dāvinājumi nebeidzās.»

Līdz ar Rīgas krišanu vācu rokās 1917. gada septembra pirmajās dienās, muzejs tika evakuēts. Tas pilnvērtīgi darbu atsāka tikai 1919. gadā, nu jau ar Latvijas Kara muzeja nosaukumu Pulvertornī, eksponējot liecības ne tikai par latviešu strēlnieku gaitām, bet arī par Latvijas Neatkarības karu un senākām militārās vēstures norisēm.

Jāatzīmē, ka līdzās Latvijas Kara muzejam, starpkaru periodā Latvijā darbojās arī Nāves salas muzejs, kurā apmeklētāji varēja iepazīties ar 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu cīņām nelielajā pussalā. Ekspozīciju iekārtoja tā laika Kara muzeja pārzinis Alfrēds Dzenis un par Nāves salas muzeja pārzini iecēla Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jāni Reingoldu. Muzejs pastāvēja līdz 1965. gadam.

Latviešu veco strēlnieku biedrība

Liecības par strēlniekiem un viņu kaujām glabāja ne tikai muzeji, bet arī biedrības. Viena no lielākajām un nozīmīgākajām karavīru organizācijām, kura rūpējās par strēlnieku cīņas vietu kopšanu un piemiņas glabāšanu bija 1923. gadā dibinātā Latviešu veco strēlnieku biedrība. Biedrība apvienoja karavīrus, kuri bija dienējuši latviešu strēlnieku bataljonos un pulkos līdz 1917. gada oktobrim. Pakāpeniski tā izauga par ievērojamu bijušo karavīru organizāciju, kuras biedru skaits 1938. gadā sasniedza 3170, bet tās nodaļas darbojās visā Latvijā — Rīgā, Aizputē, Aucē, Bauskā, Daugavpilī, Dobelē, Dundagā, Gulbenē, Jelgavā, Kandavā, Kuldīgā, Ķemeros, Liepājā, Raunā, Saldū, Slokā, Talsos, Tukumā, Valmierā un Ventspilī. Katrai nodaļai bija savs karogs, kuru pamatā izmantoja svinīgos pasākumos.

Latviešu veco strēlnieku biedrība ieguldīja daudz pūļu, lai cīnītos par bijušo strēlnieku mantiskā stāvokļa uzlabošanu, tos atbalstot arī finansiāli. Biedrība iestājās par strēlnieku — kara invalīdu pensiju paaugstināšanu un pielīdzināšanu Latvijas armijā dienējušajiem karavīriem, dažādu priekšrocību iegūšanu strēlniekiem darba tirgū, kā arī finansiāli atbalstīja strēlnieku tuviniekus, ja tas bija nepieciešams. Taču īpaša nozīme biedrībai bija strēlnieku piemiņas iemūžināšanā un vēstures popularizēšanā, organizējot dažādus pasākumus, ekskursijas uz piemiņas vietām, regulāri izdodot strēlniekiem veltītus žurnālus. Nozīmīgs notikums bija ikgadējais piemiņas pasākums Ziemassvētku kaujās kritušajiem latviešu strēlniekiem, kuru biedrība pirmo reizi organizēja 1924. gada 5. — 6. janvārī. Atceres ietvaros Rīgas Brāļu kapos iededza svēto uguni, notika dievkalpojums un nākamajā rītā, iepriekš pulcējoties pie Kara muzeja, svinīgs gājiens caur Rīgai uz Brāļu kapiem. Vakarā sekoja mielasts un svētku koncerts. Šajās dienās par latviešu strēlnieku vēsturi un cīņām plaši referēja arī bijušie strēlnieki un viņu virsnieki, uzstājoties skolās, dažādās organizācijas un pat radio.

Biedrība organizēja arī ekskursijas uz bijušajām latviešu strēlnieku kauju vietām. Izbraucieni guva lielu atsaucību, un tajos piedalījās strēlnieki, skolēni, studenti, Latvijas armijas karavīri un citi interesenti. Biedrības ekskursijās bija iespējas ne tikai apmeklēt slavenās kauju vietas, bet arī noklausīties referātus un pašu kauju dalībnieku stāstījumu par pieredzēto. Latviešu veco strēlnieku biedrības centrālās valdes apskatā par 1930. gadu aprakstīts izbrauciens uz Nāves salu:

«22. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā, biedrība izbrauca svētceļojumā uz «Nāves salu». Svētceļotāju pulks bija sevišķi kupls. Rīdzeniekus Ikšķiles stacijā sagaidīja Daugavas piekrastes un apkārtnes iedzīvotāji, lai kopējā gājienā dotos uz pieminekli «Nāves salā». Gājienu ceļā apsveica «Nāves salas» kapsētas zvana skaņas, tādējādi ievadot svinīgā brīža sākumu. (..) Uz svinībām pušķotās liellaivās — līdzīgi senajiem vikingiem — ieradās no Salaspils arī 4. Valmieras kājnieku pulks ar komandieri pulkvedi Kļaviņu — bijušo «Nāves salas» cīnītāju — priekšgalā. Varoņu piemiņu cildināja Rīgas pilsētas galva Krieviņš, nolikdams uz pieminekļa pakāpēm vainagu kā atzinības zīmi strēlniekiem par Rīgas vārtu sargāšanu lielajā karā. Pulkvedis Kļaviņš attēloja «Nāves salā» notikušās cīņas, apgaismodams strēlnieku vēsturisko nozīmi. Aizkustinoša bija saliešu jaunās paaudzes rosība. Šī jaunatne bija ievijusi milzīgā pieminekļa stāvu ozola lapu vītnēs. Tāpat pašrocīgi darinājusi nelielu akmens pieminekli vietējos kapos apbedītam, nezināmam strēlnieku pulku karavīram. Tādu pašu sirsnību nācās novērot no «Nāves salas»  sabiedriskām organizācijām, kuras ar kopēju krāšņu vainagu ar zīmīgu uzrakstu, godināja viņu laukos kritušo varoņu piemiņu. Svētceļojums izpelnījās jūsmīgas, cildinošas atsauksmes visā galvaspilsētas presē un sabiedrībā.»

Tikpat pacilājoši aprakstīts brauciens uz Tīreļpurvu, uzsverot, ka «svētceļojums uz Ložmetējkalnu katru gadu paliek jo mīļāks plašākām tautas masām, tā pēdējā bija tik plašs dalībnieku skaits, ka biedrības rīcībā esošie tvaikoņi vairāk nespēja uzņemt [cilvēkus].»

 Īpaši svarīgs biedrības darbības aspekts bija latviešu strēlnieku vēstures avotu (dokumentu, fotogrāfiju, atmiņu) apzināšana un publicēšana. Biedrības ietvaros darbojās speciāla Vēstures rakstīšanas komisija. Nenogurstošā darbā izdevās atgūt daļu no strēlnieku pulku dokumentiem, kuri glabājās Padomju Savienības arhīvos, t.sk. bataljonu un pulku kaujas žurnālus, kuri ir joprojām nozīmīgi avoti strēlnieku vēstures pētniekiem. Tāpat biedrība regulāri publicēja uzsaukumus, aicinot gan bijušos karavīrus, gan civilpersonas, kuru rīcībā bija strēlnieku vēstures liecības, par to ziņot. Darbs vainagojās ar rakstu krājuma «Latviešu strēlnieki» izdošanu — kopumā 34 burtnīcās, kurās publicēja strēlnieku atmiņas, viņu komandieru un laikabiedru rakstus, kaujas žurnālus, fotogrāfijas u.c. svarīgas strēlnieku vēstures liecības.

Latviešu strēlnieku piemiņa trimdā

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas un Otrā pasaules kara vairāki simti bijušo latviešu strēlnieku, bēgot no Sarkanās armijas, nonāca rietumvalstīs — ASV, Austrālijā, Kanādā un citur, kur tie turpināja strēlnieku cīņu piemiņas tradīcijas. Daudziem tā bija vienīgā saikne ar Dzimteni.

Latviešu strēlnieku «piemiņa trimdā» aizsākās jau pirmajos pēckara gados bēgļu nometnēs Vācijā, kur bija nonākuši daudz bijušie latviešu strēlnieki. Tika organizēti piemiņas pasākumi Ziemassvētku kaujām 1946. gada janvārī. Tāpat gadu vēlāk izdeva rakstu krājumu «Zvaigžņu pulku atmirdza», kuram ievadu uzrakstīja J. Goldmanis:

«Visi emigrācijā esošie latvieši pierādījuši dziļu laikmeta izpratni, parādot visai pasaulei, ka tie arī tagad, svešumā klīstot, svētīdami paceļ rokas par tiem pašiem mērķiem, kuru dēļ latviešu strēlnieks gāja kopējā cīņā plecu pie pleca ar angļu, amerikāņu un franču karavīru. Šīs paceltās rokas rāda mūsu varenajiem sabiedrotajiem uzvarētājiem mūsu ilgas pēc tās zvaigznes, kura iznirusi no dzelmju pusnaktīm ar vārdu Latvija. Tas atgādina tiem, ka tur, Baltijas jūras malā, ir zeme, kura piesūkusies ar latviešu asinīm viņu un mūsu kopējās uzvaras labad, un ka šīs asins balss dienu un nakti sauktin sauc, lai visa pasaule un visi mūži to dzirdētu, ka šai tautai ir jāatgriežas atpakaļ savā brīvajā, baltajā Latvijā.» J. Goldmaņa ievadvārdi atspoguļoja laikmeta realitāti un latviešu emigrācijas politiskos centienus.

Turpmākajos gadu desmitos par trimdā esošo latviešu strēlnieku nozīmīgāko centru kļuva ASV. Bijušais 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka virsnieks un publicists Edvīns Mednis 1956. gadā dibināja «Latviešu strēlnieku globālo organizāciju», kuras galvenā mītnes vieta bija Ņujorka. Organizācija ne tikai izdeva žurnālu «Strēlnieks», bet ar tās atbalstu tika nodibinātas bijušo strēlnieku kopas vairākās ASV pilsētās — Čikāgā, Mineapolē, Klīvlendā, Detroitā, Nebraskā, Bostonā, Baltimorā un citur. Līdzīgas aktivitātes 20. gs. 60. gados tika izvērstas arī Austrālijā un Kanādā, kur darbojās vairākas bijušo latviešu strēlnieku kopas, apvienojot ne tikai pašus strēlniekus, bet arī viņu bērnus un radus.

Trimdas veco latviešu strēlnieku organizācijas turpināja starpkaru Latvijā iesākto, veidojot publikācijas un godinot kritušos strēlniekus dažādos atceres pasākumos. Taču tam klāt nāca vēl rīcība neatkarīgas un brīvas Latvijas labā. Tas atspoguļojas arī trimdā izdotajās veco strēlnieku publikācijās, kurās nozīmīga vieta atvēlēta Latvijas valstiskuma jautājumiem. Atbalsts izpaudās arī praktiskā rīcībā, piemēram, sūtot vēstules senatoriem vai piedaloties Baltijas neatkarības atbalsta mītiņos. Bijušais 1 Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona virsnieks Pēteris Dardzāns, kas 1967. gadā pēc Edvīna Medņa nāves pārņēma Ņujorkas organizācijas vadību, savu publicēto atmiņu noslēgumā uzsvēra nepieciešamību neaizmirst par savu tautu un Latviju, arī esot svešumā:

«Ar visiem iespējamiem līdzekļiem mums jāsaglabā savas tautas identitāte, ar visiem iespējamiem līdzekļiem mums jāatbalsta mūsu tauta dzimtenē, cik katrs to varam kā garīgā, tā arī materiālā plāksnē. Mūsu palīdzība, mūsu līdzjušana tai palīdzēs vieglāk pārdzīvot vistumšākās dienas. Latviešu tautas stāvoklis ir šobrīd daudzkārt apdraudētāks, nekā tas bija caru vajāšanas un muižnieku apspiešanas laikos. Šeit savai darbībai liksim pamatā ideju: kalpot savai tautai, savai zemei. Jautāsim sev: Vai mans darbs palīdz manai tautai, manai zemei? Mēs neviens neesam tik nespēcīgs, ka nevarētu kādu mazumiņu pievienot tam tiltam, kas mūs vieno ar mūsu tautu.» Latviešu strēlnieku trimdas organizācijas turpināja savu darbu līdz pat 20. gs. 80. gadu vidum, kad pakāpeniski, pašiem strēlniekiem aizejot mūžībā, tās pārtrauca savu darbību.
 

Dalies ar šo ziņu