Mūzika, izrādes un sports: latviešu strēlnieki atpūtas brīžos

Pirmais pasaules karš
Klāvs Zariņš, Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
3698CB7E62344C8E8C6CBD2AB469147E.jpg

Rezerves latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieris Kārlis Gopers (Goppers) savās atmiņās rakstīja, ka «cilvēki, ejot pretī nezināmam, bet apdraudētam liktenim, instinktīvi meklē iespējamo garīgo baudu». Arī latviešu strēlnieki, kuri jau no 1915. gada rudens saskārās ar pozīciju kara skaudro realitāti, nebija izņēmums.

Mūzika, izrādes un sports: latviešu strēlnieki atpūtas brīžos

Lai saglabātu savu cilvēcību, strēlnieki ne tikai dziedāja, bet arī spēlēja teātri, sportoja, rakstīja, gleznoja, gatavoja suvenīrus un darīja citas lietas, kas palīdzēja uzturēt možu garu gan frontē, gan aizmugurē.

Dziesmas un orķestri

Nozīmīga latviešu strēlnieku ikdienas dzīves sastāvdaļa bija mūzika. Dzīve pozīcijās nebija iedomājama bez nu jau slavenajām latviešu strēlnieku dziesmām, kuras cēla garastāvokli un izšķirīgos brīžos pavadīja karavīrus kaujā. 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris Jukums Vācietis pēc kara rakstītajās atmiņās norādīja, ka «latviešu strēlniekiem bija pavisam cits garastāvoklis nekā krievu pulkos. Mēs cīnījāmies savā dzimtenē, mums bija daudz tādu morālisku faktoru, kuri cildināja garu un dūšu. Kur nāca latviešu strēlnieki, tur bija jautra dzīvība, vai tas būtu aizmugurē vai pozīcijās». Latviešu strēlnieki dziedāja visur — gan pozīcijās, gan maršējot pa Rīgas ielām. 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona ložmetēju komandas strēlnieks Voldemārs Krauklis rakstīja: «Izlūku komandas strēlnieki bija lieli dziesminieki, bet īpaši varens jaunākais apakšvirsnieks Dravnieks. Par Dravnieku paši izlūki stāstīja, ka viņš dziedot arī naktī pamodies un klusējot tikai tad, kad mute pilna. Braši, disciplinētā solī ejot, skandināja latvju dziesmas Rīgas ielās. Atvērās logi, un mīļi, pateicībā starojoši skati pavadīja soļotājus. No logiem lidoja viens otrs ziedu pušķis, ko zeltenes patiesā sirsnībā veltīja strēlniekiem. Nogriežoties pa Miera ielu, Dravnieks uzsāka «Meitas Janci apsūdzēja superdentam Jelgavā» ar drusku nerātnu piedziedājumu. Divas māmiņas stāvēja uz trotuāra, noskatījās un klausījās. Sadzirdējušas nerātno piedziedājumu, viņas noteica: «Tā nu gan, dēliņi, nevajadzēja!»»

Latviešu strēlnieku bataljoni nebija iedomājami arī bez orķestriem, kurus sāka veidot jau 1915. gadā. Sā-kotnēji trūka mūzikas instrumentu orķestru nokomplektēšanai. Tos daļēji iepirka un lūdza ziedot tautai. Trūka arī kompozīciju, kuras orķestriem izpildīt. Latviešu strēlnieku organizācijas komiteja 1915. gada decembrī izsludināja konkursu, kurā aicināja latviešu komponistus iesniegt savus oriģināldarbus — laurus plūca Jāņa Straumes «Svinīgs maršs». 1916. gadā orķestri bija izveidoti jau pie visiem strēlnieku bataljoniem un 1917. gadā tika izveidots arī simfoniskais orķestris Pētera Jurjāņa vadībā. Taču orķestri ne tikai pildīja ceremoniālas funkcijas, bet arī aktīvi koncertēja, atskaņojot plašu repertuāru — gan zināmāko latviešu komponistu, gan arī ārzemju klasiķu darbus. 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka kapteinis Pēteris Grīnvalds savās piezīmēs rakstīja par svinībām 1917. gada martā, kurās uzstājās pulka orķestris: «Sarīkojumā ierodas pulka komandieris un lielākā daļa pulka virsnieku. Ir arī apakškareivji no rotām un citām komandām. Piedevām — labs pulciņš meitu. Vakars iesākas ar tautas himnu «Dievs, svētī Latviju», kuru aiz kulisēm spēlē pulka orķestris. Uz skatuves dzīvā gleznā tēlota topošā Latvija. Bengāliskā ugunī apgaismots eņģeļa tēls, kas vienā rokā tur paceltu zobenu, otrā palmas zaru, bet priekšā tam uz skatuves apgaismots plakāts ar skaistu iegriezumu «Dievs, svētī Latviju». (..) «Pulka orķestris nenogurstošā kapelmeistara Stiebriņa vadībā spēlē savus skaistākos gabalus: «Valmieras pulka strēlnieku maršu», «Svētku himnu», «Pavasara tuvošanos». Tie tā sajūsmina klausītājus, ka aplausi nevar vien beigties. (..) Tad pie brašas mūzikas visi jūtas tik jautri un pāris pēc pāra griežas aizraujošā dejas virpulī. Pulka komandieris sajūsmināts. Jautri visi virsnieki. Ir pašiem sava bufete ar tēju, sviestmaizēm un pulka bodīte.»

Sports, izklaide un suvenīri

Īpaša nozīme latviešu strēlnieku bataljonos un pulkos bija sportam. Tas ne tikai palīdzēja nostiprināt veselību un attīstīja iemaņas, kas bija noderīgas kaujas laukā, bet bija arī izcils brīvā laika pavadīšanas veids. Strēlnieku veidotās piramīdas, vingrošana un citi priekšnesumi guva plašu atsaucību arī sabiedrībā. Kārlis Gopers savās atmiņās, aprakstot Rezerves latviešu strēlnieku bataljona dzīvi Valmieras apkārtnē, norādīja: «Visās savās novietošanās vietās strēlnieki brīvā laikā vispirms gādāja par kopīgām izpriecām, sarīkodami gan izrādes, gan koncertus ar dejām. Saprotams, ka Valmierā tas bija iespējams plašākos apmēros, jo to atļāva lielā biedrības zāle ar ierīkotu skatuvi. Šinī nozarē strēlnieki ienesa Valmieras sabiedrībā jaunu strāvu, uzstādamies ar dzīvām bildēm no kara un kaujas skatiem, kas lielā mērā pacēla patriotisko garastāvokli. Bet sevišķi jauns priekš tiem laikiem bija strēlnieku uzstāšanās ar figurālo vingrošanu, piramīdēm un grupu brīvām kustībām. Tas atstāja kareiviska balleta iespaidu un izsauca lielu publikas piekrišanu. Jāatzīmē, ka iniciatīve visiem šiem pasākumiem arvien nāca no apakšas, no pašu strēlnieku vidus, kas savukārt liecināja par strēlniekiem piemītošo lielo pašierosmi.»

Līdztekus strēlnieku priekšnesumiem periodiski norisinājās sporta sacensības, sauktas arī par «strēlnieku spartakiādēm.» Bez pašu strēlnieku iniciatīvas šādas sporta sacīkstes nebūtu iespējamas. Sacīkstēs karavīri savstarpēji mērojās spēkiem dažādās disciplīnās — gan šķēršļu pārvarēšanā un kokā kāpšanā, gan rokas granātu mešanā un pat futbolā. Sacīkstes gaidīja ar nepacietību — visi vēlējās pierādīt savas spējas un tikt pie kādas balvas. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona kaujas žurnālā aprakstītas vienas no sacensībām 1916. gada 9.—10. septembrī: «Bataljonu apmeklēja 5. Sibīrijas strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālis Milodanovičs un izteicās, ka ar bataljonu viņš esot ļoti apmierināts. Taisīja skatuvi teātra izrādei un dažādas ierīces priekšā stāvošām sacīkstēm: skriešanā, lēkšanā, stabā kāpšanā, mākslīgu šķēršļu pārvarēšanā utt. (..) Bija skaidrs laiks. Visu strēlnieku sejās bija manāms svētku noskaņojums, un visi ar nepacietību gaidīja sacīkšu sākumu. Steidzami nobeidza, kas vakar nebija nobeigts, un visu izgreznoja ar svaigām eglītēm. Plkst. 15 bataljons nostājās sacīkšu laukumā. Uz priekšu izsauca visus, kas vēlējās ņemt dalību kaut kādās sacīkstēs, un tādu bija diezgan daudz. Sākumā notika skriešana bez šķēršļiem un pēc tam pār šķēršļiem, kur bija jāpārvar barjera, ierakumi, bedres, drāšu aizžogojumi un pēc visa tā īsākā laikā pareizi jānotēmē šautene mērķī. Veiklības un ātruma ziņā visus pārspēja 5. rotas jaunākais apakšvirsnieks Jānis Kudrečevs.»

Daugavgrīviešu sporta sacīkstes guva arī plašāku rezonansi. Par tām laikrakstā «Līdums» plaši rakstīja arī Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas pārstāvis Jānis Kaktiņš, kurš atreferēja bataljona koman-diera runu sacensību noslēgumā: «Atceraties, zēni, gadu atpakaļ, kad vēl gatavojāmies uz cīņu, kad jūs vēl nebijāt neviens cīņā bijis, izņemot dažus apakšoficierus — cik tālu tad mēs varējām aizsviest roku granātas, un kādas spējas jūs tagad rādiet. Ja tā uz priekšu ies, tad jūs granātas sviešanā sasniegsiet tehnikas pilnību. Tāpat senatnes olimpiskās spēles attīsta katru muskuli, un cilvēks ar attīstītu vingru miesu pārspēs viegli neparedzētus dažādus grūtumus (..).»

Jāatzīmē, ka strēlnieki mēdza brīvo laiku aizpildīt ne tikai ar fiziskiem vingrinājumiem un sportu tā tradici-onālajā izpratnē. Kavējot laiku starp darbu un kaujām ierakumos, strēlnieki bieži pievērsās savdabīgam «spor-tam», kurš ne vienmēr guva komandieru atsaucību. Piemēram, vēlākais Igaunijas armijas pulkvedis Arnolds Hinnoms, kas Pirmā pasaules kara gados dienēja 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā, aprakstīja kādu kuriozu strēlnieku nodarbi 1917. gadā frontē: «Pavasarī, kad atgriezās meža zosis, karoja ar tām. Reiz zosu bars lidoja gareniski ierakumiem. Sākās mežonīga šaudīšana. Disciplīna jau bija tik vāja, ka virsnieki nespēja pārtraukt šo munīcijas izšķērdēšanu. Daudzi virsnieki paši iekaisa, paņēma šauteni un pārbaudīja savu izveicību. Arī vāciešiem pielipa šis sports. Bija tāds troksnis, ka pat štābi nobijās, domādami priekšā lielu kauju, jo ņēma talkā arī ložmetējus. Vēroju šo apšaudīšanos un lādējos, ka nevienu zosi lodes neķer. (..) Tad kāds putns savilka spārnu un gāzās uz leju. Tūkstots acu pāru vēroja putna krišanu, jautādami, vai tas kritīs mūsu vai vāciešu pusē. Grūti bija pareģot. Bet zoss nokrīt tieši abu ierakuma līniju vidū. Mūsu ienaidnieki bija draudzīgi vīri, tāpēc nebaidījāmies viens otra. Tā no abām pusēm vienlaicīgi iznāca kareivji, lai paņemtu medījumu. Abas puses šāva. Kurš šeit bija patiesais īpašnieks, kas to varēja noskaidrot? Konfliktu vajadzēja atrisināt ar šautenēm. No mūsējiem divus ievainoja, bet vienu vācieti nošāva.»

Viena no strēlnieku iecienītākajām nodarbēm bija arī dažādu suvenīru gatavošana. Daļu no tiem strēl-nieki veidoja sev par piemiņu no frontes, daļu nosūtīja tuviniekiem kā dāvanas. Pārsvarā strēlnieku darinājumi bija dažādi sadzīves priekšmeti, kuri bija nepieciešami frontē (krūzes, pelnu trauki, svečturi utt.). Taču izejmate-riālu šo priekšmetu izgatavošanai iegūt ne vienmēr bija viegli, un tas saistījās ar dzīvības briesmām. Strēlnieki priekšmetu izgatavošanai ieguva, piemēram, alumīniju no šāviņu galviņām. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona poručiks Heinrihs Jurēvičs savās atmiņās raksturoja strēlnieku pārgalvību: «Strēlnieki tik ļoti bija ar šo nodarbību aizrāvušies, ka uz katra nokrituša šāviņa vietu steidzās veseliem bariem. Protams, neiztika arī bez nelaimes gadījumiem, un viens otrs zaudēja ne tikai pirkstus un rokas, bet arī dzīvību.» Arī jau pieminētais A. Hinnoms aprakstīja frontē piedzīvoto: «Šāviņš dažas pēdas no manis izurbjas cauri aizsargvalnim un ieskrien peļķē, apšļākdams mani ar dubļiem un ūdeni, bet, par laimi, nesprāgst. Jāsaka, ka daudzi vācu šāviņi (..) nesprāga. Slepena tieksme vilināja tos izrakt, iztukšot un kā «preci» aizsūtīt uz Rīgu. Šis sports ar laiku kļuva tikpat slimīgs un bīstams kā alumīnija meklēšana. Sākumā ar prieku noraudzījāmies šajā darbībā, bet drīz vien to aizliedzām. Kas to lai zina, ja nu kāds sprāgst? Atsūtīja arī pavēles, kas stingri aizliedza iztukšot nesprāgušos šāviņus. Liekas, kaut kur bija notikusi nelaime.»

Teātris

Strēlnieku atpūta sporta sacīkstēs un sarīkojumos nebija iedomājama bez teatrāliem uzvedumiem. Šādi priekšnesumi strēlnieku un viesu vidū bija ļoti populāri un saistīja lielu interesi. Gandrīz katrā latviešu strēlnieku bataljonā (pulkā) darbojās dramatiskais pulciņš ar savu aktieru trupu, kuri bieži uzstājās gan uz improvizētām skatuvēm frontes tuvumā, gan vasarnīcās un citos namos aizmugurē. 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Ādolfs Klēbergs savās atmiņās rakstīja: «Beidzot, kad ieturētas vakariņas un saule noslēpusies priežu galotnēs, negaidot smago klusumu pārtrauc pavēle: visām rotām sapulcēties strēlnieku teātrī. Kaut gan paredzama kauja, tomēr izrāde nav atcelta. Drīz vien strēlnieku rotas, stingrā ierindas kārtībā novietojas savā brīvdabas teātra mīkstajās, zaļo sūnu pārklātajās ložās un citās ērtākajās vietās izcirstajā meža četrstūrī. Atveras plašs skats uz skatuvi no visām pusēm. Dzirdama strēlnieku jautrā kņada kā pretstats nesenajam klusumam, sprakst strēlnieku divdomības un asprātības. Skatuve stāv zem klajas debess. Tā iztaisīta no pavirši apstrādātiem kokiem un dēļiem, kas klāti, priežu un egļu skujām. Priekškara vietā vairākas kopā sašūtas telts drānas. Sanākušos teātra apmeklētājus orķestris sveic ar maršu. Ieradušies arī visi bataljona virsnieki ar bataljona komandieri pulkvedi A. Auzānu priekšgalā. Turpat redzami arī vairāk virsnieki no kaimiņu Sibīrijas strēlnieku pulkiem. Atskan zvans, atveras priekškars, un sākas priekšnesumi. Tos izpilda 5. Zemgales bataljona strēlnieki. Rāda jautrus skatus, kuros risinās bezbēdīga darbība. Tā rada skatītājos jautrus un omulīgus brīžus un ļauj uz brīdi aizmirst citu, daudz lielāku priekšnesumu, kurš nāks drīz un kurā darbosies visi strēlnieki. Tur skatītāju nebūs, atskaitot Latvju māti, kas vienīgā raudzīsies, kā viņas dēli veic savu likteņa piešķirto lomu. «Visu par dzimto zemi.» Un kāds tur būs beigu cēliens, kas to pateiks?»

Latviešu strēlnieku bataljonos un pulkos Pirmā pasaules kara gados nonāca arī daudzi tautā pazīstami aktieri un režisori (Emīls Mačs, Alfrēds Austriņš, Arveds Mihelsons u.c.), kuri deva savu pienesumu strēlnieku kultūras dzīvē. Arī pazīstamais aktieris Ēvalds Valters dienēja 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā un uzstājās izrādēs. Strēlnieki uzveda gan pašu lugas, gan dažādu klasiķu darbus, piemēram, Antona Čehova un Frīdriha Šillera lugas.

Kopumā jānorāda, ka dienesta biedru uzvedumi, mūzika un sporta sacīkstes daudziem palīdzēja kaut uz brīdi novērst domas no pārbaudījumiem un briesmām, ar kuriem strēlnieki saskārās ikdienā. Dziesmas latviešu karavīrus pavadīja gan uz kauju, gan arī palīdzēja saglabāt saikni ar dzimteni turpmākajos gados, kad daudzi strēlnieki tika ierauti svešas valsts pilsoņu karā.

 

Dalies ar šo ziņu