Leģendārā Nāves sala

Pirmais pasaules karš
Klāvs Zariņš, Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
DCDC33E803514D1A8CAF6E5CC0A6C869.jpg

1915. gadā visu Eiropu bija pārņēmušas Pirmā pasaules kara norises. Pavasarī tiešā karadarbība sasniedza arī Latvijas teritoriju, aizsākot traģisku notikumu virkni. Simtiem tūkstošu iedzīvotāju bija spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās.

Leģendārā Nāves sala

Sākās rūpniecības evakuācija, un uz Krievijas iekšieni devās tūkstošiem strādnieku ar ģimenēm. Savas mājas pameta arī valsts iestāžu darbinieki, skolotāji un citu profesiju pārstāvji. Stāvoklis bija smags, un Krievijas karaspēks strauji atkāpās. Armijai atkāpjoties, izveidojās neliels placdarms Daugavas kreisajā krastā pie Ikšķiles, kurš turpmākajos gados ieguva Nāves salas nosaukumu.

Placdarma izveidošanās

Ikšķiles priekštilta nocietinājumi jeb tā sauktā Nāves sala izveidojās 1915. gada rudenī, kad pēc straujās atkāpšanās no Kurzemes un Zemgales, kuru pavadīja salīdzinoši nelielas kaujas ar uzbrūkošo ienaidnieku, Krievijas karaspēks bija spiests pārcelties uz Daugavas labo krastu un ieņemt aizsardzības pozīcijas. Daugavas kreisajā krastā iepretim Ikšķilei saglabājās neliels placdarms (1916. gada sākumā tā teritorija bija trīs kilometru gara un apmēram pusotra kilometra plata), kura izveide ir saistīta ar jau 1915. gada pavasarī Krievijas armijas uzbūvētu koka tiltu pār Daugavu, paredzētu uzbrukuma operācijām. Placdarms līdz ar to bija nozīmīgs kopējās aizsardzības sistēmas elements, kuru nedrīkstēja atdot ienaidniekam.

Sīvas kaujas par jaunizveidoto placdarmu un koka tiltu, kuru vācu karaspēks bija nolēmis iznīcināt, sākās jau 1915. gada oktobra pirmajās nedēļās, kad placdarmu aizstāvēja Možaiskas kājnieku pulka karavīri. Starp pirmajiem Nāves salas aizstāvjiem bija arī latvieši (zināmākais — oficiāli pirmā brīvprātīgā latviešu strēlnieka Roberta Pogas vecākais brālis Arvīds). Viņiem izdevās varonīgi atvairīt vācu uzbrukumus oktobra kaujās (no kurām dažas norisinājās arī nakts laikā). Pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem ieņemt placdarmu, vācu karaspēka vadība mainīja taktiku — straujas ofensīvas tika pārtrauktas, un vācieši sāka veidot ierakumus, mēģinot iznīcināt koka tiltu un ienaidnieka pozīcijas ar smagās artilērijas palīdzību. Tiltu izdevās iznīcināt oktobra pēdējās dienās. Lai to kompensētu, tika uzbūvēts jauns tilts virzienā uz Rīgu, taču arī jauno tiltu iznīcināja. Gandrīz vienlaikus oktobra pēdējās dienās Krievijas karaspēks pārgāja ofensīvā. Uzbrukums izrādījās sekmīgs, un Nāves salas teritorija centrālajā daļā tika palielināta. Taču tas arī bija pēdējais nozīmīgais teritoriālais ieguvums 1915. gada rudenī — 1916. gada pavasarī. Abas karojošās puses nostiprinājās, un ziema pagāja salīdzinoši mierīgi; placdarma aizstāvjus nomainīja sibīriešu pulki. 1916. gada pavasarī, kad karadarbība iegāja aktīvākā fāze, Nāves salā ieradās pazīstamākie tās aizstāvji — latviešu strēlnieki.

Latviešu strēlnieki Nāves salā

1916. gada pavasarī nomainīja visas placdarmā dislocētās vienības, reizē pastiprinot nocietinājuma sistēmu un dažādos aizsardzības elementus, lai apgrūtinātu jebkādas potenciālās ienaidnieka ofensīvas. Aprīlī Nāves salā ieradās 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karavīri, nomainot vienu 12. Sibīrijas strēlnieku pulka bataljonu un uzsākot placdarma labējā kaujas iecirkņa aizstāvēšanu. Tā paša mēneša beigās kurzemniekus nomainīja 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīri. Kopā abi bataljoni līdz rudenim Nāves salā pavadīja 119 dienas (kurzemnieki — 89, rīdzinieki — 50),  aizstāvot placdarmu, kas daudziem latviešiem kļuva liktenīgs.

Nāves salas aizstāvēšana izvērtās ļoti sarežģīta. Strēlnieki atradās neizdevīgā pozīcijā — ienaidnieks bija ļoti tuvu un nelielā uzkalnā, kas ļāva ļoti vienkārši apšaudīt strēlnieku ieņemtās pozīcijas. Vienīgā saikne ar cietzemi — koka laivas un kuteri, kuri uz Nāves salu veda gan munīciju, gan pašus karavīrus (1916. gada jūnija beigās — jūlija sākumā uzbūvēja arī koka tiltu kājniekiem). Karavīru nomaiņa parasti notika naktīs, lai nepievērstu lieku vācu uzmanību.

Lai gan lielākās kaujas norisinājās vasaras mēnešos, nepārtraukti bija novērojamas savstarpējas apšaudes, jaunu nocietinājumu veidošana un izlūku sadursmes. Nāves sala kļuva par savdabīgu pazemes pilsētiņu ar neskaitāmām ejām un zemnīcām, kurās nogurušie karavīri centās patverties no ienaidnieka raidītajām lodēm un šāviņiem. Izbūvējot un nostiprinot pozīcijas, latviešu karavīri Nāves salu bija pārvērtuši par smagi nocietinātu punktu, kuru ienaidniekam ieņemt būtu ļoti sarežģīti. To atzina arī 12. armijas vadība un ģenerālis Radko Dmitrijevs, kurš apmeklēja karavīrus Nāves salā 1916. gada maijā. Taču Nāves salas aizstāvjiem nācās stāties pretī arī neredzamam ienaidniekam — ķīmiskajām gāzēm, kuru izmantošana pārsteidza karavīrus nesagatavotus 1916. gada oktobrī.

Ķīmisko ieroču izmantošana

Pirmajā pasaules karā plaši izmantoja ķīmiskos ieročus — ar indīgām gāzēm pildītus šāviņus, rokas granātas un gāzes balonus, tā meklējot jaunus veidus, kā iznīcināt ienaidnieka karavīrus smagi nocietinātajās ierakumu sistēmās. Latviešu strēlnieki ar kaujas gāzēm saskārās jau pirmo kauju laikā 1915. gada rudenī. Savukārt 1916. gada pirmajos mēnešos norisinājās mācības, kurās tika imitēti gāzu uzbrukumi un strēlniekiem izsniegtas gāzmaskas. Taču apmācības nenorisinājās sistemātiski.

Arī Nāves salas karavīriem gāzmaskas bija jātur gatavībā. Tieši Nāves salas vārds saistīts ar lielāko gāzu uzbrukumu Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, proti, 1916. gada 8. oktobrī vācu karaspēks veica gāzu uzbrukumu placdarma aizstāvjiem. Šajā brīdī latviešu strēlnieki Nāves salas pozīcijās neatradās. Smagi cieta 173. Kameņecas kājnieku pulka karavīri, no kuriem 240 zaudēja dzīvību. Pēc gāzu uzbrukuma kameņeciešus steidza nomainīt 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka strēlnieki, no kuriem pāris desmiti saindējās. Arturs Tupiņš vēlāk spilgti aprakstīja notikušo: «Pirmās rotas drīzi vien sakārtojas un steidzas uz bīstamo labo iecirkni. Iet neslēpdamies. Šrapneļu krusā un ložu lietū tie dodas tik uz priekšu. Vienā rokā šautene ar durkli, otrajā gāzes maska. Pa satiksmes ejām nav iespējams kustēties — tās līķiem aizkritušas vārda pilnā nozīmē. Visas tekas ir dzīvo un mirstošo pārpildītas. Izvērstie cilvēku ķermeņi lokās, ķeras pie gājēju kājām, brēc un lūdz pēc palīdzības. Latvieši soļo pa šo nāves salu ar šausmās pārvērstām sējam un sakostiem zobiem. Viņi jūt, ka apavi mīda mirušas un dzīvas miesas. (..) Latviešu bataljona komandieris nokāpj komandanta blindāžā. Tur sēd pa pusei saģiftētais Kameņecas pulka komandieris ģenerālis Kuļešins. Viņš klusu ciezdams uzklausa latviešu komandiera ziņojumu un skumji māj ar galvu. Ko tas lai teiktu? Paldies par atnākšanu. Kameņecas pulka vairs neesot. (..) Pozīcija vēl turoties, jo to apsargājot nāvei nolemtās, mirstošās pulka atliekas. Paldies latviešiem, kas piesteigušies īstā laikā. Mūsu gods esot izglābts un Ikšķiles priekštilta nocietinājumi arīdzan. Vienā naktī nosirmojis un novecojis, tas smagi atkrīt gultā.»

1916. gada rudenī noslēdzās latviešu strēlnieku gaitas Nāves salā. Gandrīz pusgads bija pavadīts Ikšķiles priekštilta nocietinājumos. Neskaitāmi strēlnieki bija atdevuši savu dzīvību, aizsargājot nelielo, lēzeno placdarmu. Neskatoties uz zaudējumiem, bija arī slavas mirkļi. Par smagajām kaujām Nāves salā bija iegūti apbalvojumi  Sv. Jura ordeņi, krusti un medaļas. Par varonību Nāves salā 16 strēlnieki vēlākajos gados saņēma arī Latvijas augstāko militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni. Taču latviešu strēlniekiem lielākais pārbaudījums vēl bija tikai priekšā — Ziemassvētku kaujas jeb Jelgavas operācija, kurai gatavošanās sākās vēlā 1916. gada rudenī.

Dalies ar šo ziņu