1917. gads bija pagrieziena punkts Krievijas vēsturē. Ieilgušā kara un valsts saimnieciskā sabrukuma rezultātā krita cara patvaldība. Sākās jaunu un nepieredzētu brīvību laiks. Sabiedrība iesaistījās politiskās aktivitātēs, ko veicināja pulcēšanās, vārda un preses brīvība. «Demokratizācijas» process norisinājās arī armijā, un tā ietekmē kritās karavīru disciplīna un kaujas spējas. To veiksmīgi izmantoja pie Rīgas esošā Vācijas 8. armija, kuras izšķirošā ofensīva sākās 1. septembra agrā rītā.
Kauja par Rīgu 1917. gada septembrī
Operācijas sagatavošana
Jaunai ofensīvai frontē pie Rīgas vācieši gatavojās jau ilgstoši, taču pavēli par Rīgas ieņemšanu Vācijas 8. armijas vadība saņēma nepilnu mēnesi pirms operācijas sākuma. Pozīciju karš un neapmierinošā karadarbības gaita Rietumu frontē, kā arī politiskā situācija Krievijā lika vācu ģenerālštābam izšķirties par ofensīvas drīzu realizāciju.
Uzbrukumam gatavojās rūpīgi. Lai operāciju sekmīgi realizētu, 8. armijas skaitliskais sastāvs tika būtiski palielināts, pievelkot spēkus pat no Rietumu frontes un Galīcijas. Kopumā vācieši Rīgas operācijai sagatavoja 15 divīzijas, 170 artilērijas baterijas un gandrīz 90 lidmašīnas, ar kuru palīdzību bija jāsatriec ienaidnieks — pretī stāvošā Krievijas 12. armija, kuru bija paredzēts ielenkt un gandrīz pilnībā iznīcināt. Lai to sekmīgi veiktu, vācieši plānoja forsēt Daugavu dienvidaustrumos no Rīgas — Ikšķiles apkārtnē, ielaužoties krievu karaspēka aizmugurē (vācu karavīri 1917. gada augustā regulāri piedalījās pontonu tiltu izvietošanas mācībās pie netālu esošajiem ezeriem, lai doto uzdevumu — Daugavas forsēšanu — veiktu pēc iespējas sekmīgāk). Veiksmīgas operācijas realizācijas gadījumā vācu karaspēks padarītu kaujas nespējīgu visu 12. armiju un ieņemtu stratēģiski svarīgo Rīgu, kas ļautu nosūtīt papildu spēkus uz Rietumu fronti. Rīgas ieņemšanai bija jākļūst par spilgtāko pēdējo gadu panākumu Austrumu frontes ziemeļos.
Plānotais uzbrukums Krievijas 12. armijas vadībai nebija pārsteigums. Informācija par vācu gatavošanos ofensīvai pienāca regulāri. Ziņas par to tika iegūtas gan no spiegiem un izlūklidmašīnu pilotiem, gan arī no gūstekņiem un novērotājiem. Lai gan tika iegūta informācija pat par precīzu operācijas sākuma laiku, krievu armijas štābs neizrādīja vēlmi enerģiski rīkoties. Tam par iemeslu bieži tiek minēta karavīru zemā disciplīna un nekaujinieciskais noskaņojums, kas bija vērsts uz savu pozīciju atstāšanu; tāpat faktors bija pieaugošā lielinieku ietekme 12. armijā.
Kauja pie Mazās Juglas
1. septembra rīts Rīgas frontē sākās ar iespaidīgu artilērijas uguni. Vācu šāviņi atstāja nomācošu iespaidu uz 12. armijas karavīriem. Pārnesot uguni uz ienaidnieka aizmuguri, pēc vairākām stundām uz priekšu devās kājnieki, kuri forsēja Daugavu, virzoties pa trīs izveidotiem koka pontonu tiltiem. Kopumā Krievijas karaspēks neizrādīja vērā ņemamu pretestību, un atsevišķas 12. armijas daļas haotiski atkāpās, vācu divīzijām virzoties Ogres un Salaspils — Mazās Juglas virzienā.
Jau 1. septembra pēcpusdienā Rīgas aizstāvēšanā tika iesaistīti arī latviešu strēlnieki.
1. latviešu strēlnieku brigādes pulki atradās pozīcijās pie Olaines. Tās pašas dienas vakarā 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri ieņēma pozīcijas Mazās Juglas krastos, gatavojoties smagai aizsardzības kaujai, kura sākās nākamajā dienā, vācu karaspēkam izvēršot plašu ofensīvu. Centrālo aizsardzības sektoru ieņēma 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, kurš līdzās visai 2. latviešu strēlnieku brigādei pašaizliedzīgi aizstāvējās diennakti, atvairot vairākus vācu uzbrukuma viļņus. Latviešu strēlnieki sargāja 12. armijas atkāpšanās ceļu. Spilgti kauju pie Mazās Juglas aprakstīja Jukums Vācietis: «Iesākās viena no vissīvākajām kaujām, kādu var tikai iedomāties.
Pa lielākai daļai kauja notika pie mūsu tranšejām. Te no abām pusēm tika laistas darbā rokas granātas un štiki. (..) Vienā mūsu rotā bija gadījiens, ka mūsu strēlnieki dzina vāciešus atpakaļ, sadodami viņiem pa muguru ar ēdiena katliņiem un akmeņiem.» Ienaidnieks daļēji pārrāva 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka abos flangos esošo pulku pozīcijas, saasinot kopējo stāvokli. Norisinājās smagas tuvcīņas ierakumos, kas no kaujās rūdītajiem latviešu strēlniekiem prasīja visas spēka rezerves. Strēlnieki noturējās pret milzīgo vācu pārspēku 26 stundas, līdz tika dota pavēle par atkāpšanos. Zemgalieši un pārējie J. Vācieša pakļautībā esošie spēki atstāja pozīcijas pie Mazās Juglas (arī 1. latviešu strēlnieku brigādes pulki bija jau atkāpušies uz Rīgu). 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri savu uzdevumu bija veikuši sekmīgi. Ienaidnieks tika aizturēts pietiekami ilgi, lai 12. armija spētu iziet no ielenkuma un vācu plāns netiktu realizēts. Taču samaksa bija augsta — savas dzīvības bija atdevuši 80% zemgaliešu virsnieku un 67% strēlnieku. 12. armijā 41,5% no visiem šajās kaujās kritušajiem bija latvieši (par varonību ar Sv. Jura krustu apbalvoja 642 strēlniekus).
Rīgas krišana
Neņemot vērā vēl pēdējos centienus apturēt Vācijas 8. armijas pārspēku, Rīgas liktenis jau bija izlemts. Kaujas spējīgās 12. armijas daļas nespēja aizkavēt vāciešus. Rīgā palikušās vienības atkāpās līdz ar armiju uz Vidzemi, savā ceļā iznīcinot tiltus pār Daugavu. Pilsētā ienāca vācu karaspēks. Ar īpašu rūgtumu Rīgas zaudēšanu šajās dienās savā vēstulē brālim aprakstīja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Teodors Launags: «(..) Nevaru jums to visu aprakstīt, ar kādu nospiedošu garastāvokli un grūtu sirdsapziņu man bija jāšķiras no Rīgas, no mūsu pēdējās Latvijas pilsētas. Kad vēl pēdējo ardievu skatu pārlaidu pār Rīgu, tad asinis apstāja ritēt. Redzēju tikai vienu neaptveramu uguns jūru un melnus dūmu stabus gaisā. Uguns mēles tā tikai dejoja, it kā priecātos par jaunu upuri. Tikai ko es jums teikšu, radiņi, kad kāds atkal ko saka, ka zaldāti ir vainīgi pie Rīgas atdošanas, tad tādu uzskatiet par nesaprašu, jo pie tiem notikumiem un pie tiem upuriem un cilvēku asinīm, kuras slacīja Rīgas ielas, nav zaldāti vainīgi, bet gan kāds cits. Zaldāti visi bija ar mieru atdot jaunās dzīvības, lai tikai Rīga paliktu mūsu.»
Pilsēta un tās iedzīvotāji kauju laikā bija smagi cietuši. Atkāpjoties Krievijas armija bija iznīcinājusi pārtikas noliktavas, tiltus un labības krājumus. Liela daļa iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, daļa slēpās apkārtnes mežos. Daudzi gāja bojā apšaudes rezultātā.
Neskatoties uz smago stāvokli pilsētā, ienākošo vācu armiju ar ziediem sveica vietējie vācu tautības iedzīvotāji, kuri vācu armijā saskatīja atbrīvotājus. Ar sevišķu sajūsmu tika sagaidīts Vācijas ķeizars Vilhelms II, kas Austrumu frontes virspavēlnieka Bavārijas prinča Leopolda pavadībā no Jelgavas ieradās Rīgā. Apmeklējis dievkalpojumu Sv. Pētera baznīcā un pieņēmis karaspēka parādi Esplanādē, Vilhelms II sveica vācu karavīrus ar senās Hanzas savienības pilsētas «atgūšanu».
Pēc Rīgas ieņemšanas 8. armijas ietvaros izveidotās pārvaldes iestādes pārņēma kontroli pār pilsētu. Tās veica pārtikas un karam derīgo materiālu rekvizīcijas no iedzīvotājiem, izdeva rīkojumus par politisko un sabiedrisko organizāciju darbības aizliegšanu, civiliedzīvotāju reģistrāciju un ieroču nodošanu, kā arī ieviesa pārvietošanās ierobežojumus. Līdz pat kara beigām Rīgas iedzīvotāji bija spiesti dzīvot vācu okupācijas apstākļos.