„Nevienam es Rīgas nedotu…”

Latvijas Neatkarības karš
Juris Ciganovs, Latvijas kara muzeja direktora vietnieks
Rīga

Rīga, 1919. gada 10. oktobra rīts: ''Zem pārmērīga ienaidnieka spiediena mūsu karaspēks pārnāca uz labā Daugavas krasta un ieņēma pozīcijas no Rīgas līdz Ogrei. Latvijas armijas virspavēlnieka štābs.'' Pēc divu dienu uzbrukuma Pāvela Bermonta Rietumu Brīvprātīgo armija bija nonākusi līdz Daugavai. Nepilnu gadu vecajai Latvijas valstij bija iestājies kritisks mirklis.

„Nevienam es Rīgas nedotu…”

''Rīga – latvju Termopīlas''

8.oktobra rītā virs Rīgas parādījās bermontiešu lidmašīnas, kuras nometa Torņakalnā dažas bumbas. Rīgas pilsētā un apkārtnē izsludināja aplenkuma stāvokli, Latvijas galvaspilsēta bija kļuvusi par kara lauku. 9.oktobrī bija jaušama frontes tuvošanās pilsētai: aizvien spēcīgākas kļuva artilērijas kanonādes un šāvienu troksnis. Pilsētā apstājās normālais dzīves ritums: fabrikas un rūpnīcas izbeidza darbu, jaunā universitāte un skolas slēdza savas durvis.

Pēcpusdienā Pārdaugavā sāka ierasties noklīduša karavīru pulciņi, kuri sāka izplatīt pārspīlētas baumas par ienaidnieka panākumiem, it kā bermontiešu bruņotie auto, izlauzušies cauri latviešu frontei, jau braucot Rīgas tiltu virzienā. Rīgā esošais Latvijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Dāvids Sīmansons pats kaujas darbību nevadīja, uzticēdams to Vidzemes divīzijas komandierim un Dienvidu frontes pavēlniekam pulkvedim Jorģim Zemitānam.

Kļūdaini novērtējot stāvokli kā katastrofālu, pulkvedis Zemitāns izdeva pavēli karaspēkam Rīgu atstāt un atkāpties uz Juglas – Baltezera ezeru rajonu. Lielā steigā Rīgu atstāja arī Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā un Latvijas Tautas padome, pārbraucot uz Cēsīm. Tas viss Rīgas aizstāvjos un iedzīvotājos radīja paniku. ''... Tas, ko es ieraudzīju pie Zemitāna štāba Skolas ielā, vairs pat nav lāga aprakstāms. Iekšā tikt es nevarēju, kareivji vēla pa trepēm kaut kādus galdus un skapjus, viens stiepa rakstāmmašīnu, rāpdamies pa mēteļu kaudzēm. Uz ielas stāvēja pajūgu un smago automobīļu rinda, kur krāva un svieda virsū kaut kādas pakas un mantas... ''Kur pulkvedis Zemitāns?'' ''Nezinu, '' skanēja īsa, noraidoša atbilde'', rakstīja notikumu aculiecinieks publicists Andrejs Iksens.

Tomēr ne visi gribēja pildīt Zemitāna pavēli un Rīgu atstāt. Jau 9.oktobra rītā laikrakstos bija publicēti aicinājumi brīvprātīgi pieteikties Latvijas armijas rindās. Pirmajās stundās reģistrācijas punktā Rīgas Latviešu biedrībā pieteicās ap 500 brīvprātīgo, galvenokārt no jaunatnes un inteliģences aprindām – skolnieki, studenti, ierēdņi. Šmita eļļas fabrikā Torņakalnā, kur atradās 6.Rīgas kājnieku pulka štābs, kalpakietis kapteinis Fricis Zommers sāka formēt Studentu bataljonu. To komandēt uzņēmās pulkvedis – leitnants Pauls Bruņenieks.

Naktī uz 11.oktobri, kad tika saņemta pavēle par Rīgas atstāšanu, Bruņenieks ar Studentu bataljonu ieņēma pozīcijas Daugavas tiltu galos Vecrīgas pusē. ''Pienākot pie tilta un redzot savā priekšā plato Daugavu, radās pārliecība, ka ienaidnieku nedrīkst laist pāri. Spēcīgi atskan balsis – Aizstāvēsim Rīgu, izgriezīsim tiltus, Rīgu nedrīkst atstāt!'', vēlāk savās atmiņās rakstīja Latvijas armijas leitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Indriksons. Tiltu aizstāvjus pastiprināja karavīru pulciņi no Virspavēlnieka štāba darbiniekiem un pašsaformētajām virsnieku. ''Tiltu gali cieši ieņemti [...] Starp virsnieku un kareivju stāviem kustējās un drudžaini strādāja brīvprātīgie privātos apģērbos, gan platmalēs, gan skolnieku cepurēs. No tā sajukuma, ko pirms pusnakts pārdzīvoja pilsēta vairs ne vēsts'', tā rakstīja A.Iksens.

11.oktobrī ap plkst.5 no rīta visas vienības Daugavai bija pāri. Pēc divām stundām, kad pāri Dzelzs tiltam pārbrauca bruņotais vilciens, Studentu bataljona karavīri izgrieza tiltam griežamos posmus, bet Lībekas koka tiltam pacēla vidus izceļamo posmu. Satiksme starp abiem Daugavas krastiem bija pārtraukta. Ģenerālis D.Sīmonsons, ieradies Daugavmalā, pārliecinājies, ka stāvoklis ir stabils, atcēla pārsteidzīgo Zemitāna pavēli. Rakstnieks Edvarts Virza tajā dienā teica: ''Imantas kaujas sauciens izskanēja naktī un to dzirdēja ikviens latvietis. Rīgu neatdos Bermontam. Rīga jāaizstāv, Rīga ir latvju Termopīlas! Rīgai jātop par mūsu Verdenu''.

Frontes līnija – Daugavmala

11.oktobrī armijas virspavēlniecības ziņoja: ''Nakts pagāja mierīgi. Pie Daugavas reta artilērijas, ložmetēju un flinšu uguns.'' Par pārsteigumu Latvijas armijas vadībai bermontieši uzbrukumu Vecrīgai nesāka. Mūsu karaspēks atguva pārliecību par saviem spēkiem, sākās kaujas iniciatīvas pārņemšana. 10.oktobrī sākās brīvprātīgo pieteikšanās Rīgas aizstāvēšanai. Brīvprātīgo vidū bija profesori Kārlis Balodis un Pēteris Zālītis, Tautas padomes deputāti sociāldemokrāti Jūlijs Celms un Bruno Kalniņš, mākslinieki, rakstnieki, strādnieki.

Jau 10.oktobrī Rīgā latviešiem palīgā ieradās divi igauņu bruņotie vilcieni ''Kapten Irv'' un ''Pisuhänd'' (Pūķis).

Lielu atbalstu karaspēkam sniedza arī Sieviešu palīdzības korpuss, kas nodibinājās tikai divas nedēļas pirms bermontiešu uzbrukuma sākuma. Korpusa dalībnieces iekārtoja karavīriem kantīnes, kur katrā laikā viņi varēja dabūt karstu tēju, maizi un tabaku. Viens šāds ēdināšanas punkts bija ierīkots Rīgas Latviešu biedrības namā, kuru vadīja Latvijas Tautas padomes priekšsēdētaja Jāņa Čakstes sieva Justīne. ''...Pie tīriem galdiem bezrūpīgi sēdēja karavīri un brīvi, paskaļi sarunājās savā starpā un jokojās. Smaidošas dāmas pasniedza tēju vai kafiju un maizi ar marmelādi. Pie mūsu galda pienāca daiļa tautu meita – Lilita Bērziņa, vēlākā Dailes teātra aktrise.''

Palīdzības korpusa darbinieces aprūpēja karavīrus hospitāļos, gatavoja ēdienu, laboja apģērbu. Tā kā lielākai daļai karavīru bija gadalaikam un karadarbībai nepiemērots apģērbs, tad šai palīdzībai bija liela nozīme. Rīgas aizstāvjus frontē apgādāja ar siltām zeķēm, cimdiem, veļu un pārsienamajiem materiāliem.

Materiālo līdzekļu gādāšanai novembra sākumā sieviešu palīdzības korpusa ietekmē bija nodibināts ''Zelta fonds'', kuru vadīja Īvande Kaija. Tautas brīvprātīgās dāvanas – ziedojumi, palīdzēja nostiprināt valsts kasi vissmagākajā brīdī. "Latviešu sievietes līdz ar saviem tēviem, brāļiem, dēliem un vīriem šinīs gaišo cerību stundās un dienās apliecināja karsto Tēvijas mīlestību un apgaroto patriotismu, frontes pirmajās līnijās pārsiedamas ievainotos, palīdzot tiem nokļūt līdz pārsienamajiem punktiem, slimnīcās ar mātes mīlestību kopdamas ievainotos, iedvešot viņiem ticību izveseļoties, pārliecību par mūsu taisnīgās cīņas uzvaru'', rakstīja pulkvedis Jānis Balodis, vēlākais ģenerālis un kara ministrs.

Ievainoti tika ne tikai karavīri. Pārliecinājusies, ka Latvijas armija ieņem stabilas pozīcijas, Rīgā atgriezās Pagaidu valdība. Valdības vīri bieži bija redzami Daugavmalas ierakumos. 14.oktobrī tranšejas pie Dzelzs tilta apmeklēja ministru prezidents K.Ulmanis. Aprunājies ar karavīriem, tālskatī palūkojies uz Pārdaugavu, Ulmanis devās atpakaļ uz valdības namu.

Šķērsojot kādu Vecrīgas ieliņu, viņam kājā trāpīja rikošetā lidojoša bermontiešu šauta lode. Ulmani nogādāja tuvākajā pārsiešanas punktā, kur medicīnas studente Magda Vīksne pārsēja ne pārāk smago ievainojumu. Britu valdības pilnvarotais Latvijā sers Talenss tajā dienā ziņoja savai priekšniecībai Londonā: ''Ulmani šorīt viegli ievainoja. Ievainojums viņam nesagādās neērtības, bet politiski nāks par labu''. Par ievainojumu Ulmanim vēlāk piešķīra Lāčplēša Kara ordeni.

Rīga karo...

Izdevumā ''Daugavas Sargi'' 1923.gadā Ādolfs Erss rakstīja par ''bermontiādes'' laika Rīgas dzīvi: ''Rīga karo... Granātas krīt korēs, miermīlīgais pilsonis kļūst tramīgs un pabāž galvu parādes durvīs: kas tur ir? Politiķis, to nedzirdējis, ar portfeli aizsteigdamies uz sēdi. Reportieris raksta par gāzu bumbām, par spekulantiem un prūšu granātu veltīgajiem upuriem. Bērni uzlasa granātu šķembas. Dzejnieks pie Vērmandārza apstājas, sastapis pazīstamu gleznotāju ar šauteni plecā''.

Rīga dzīvoja piefrontes dzīvi. Abas pretīmstāvošās puses apmainījās ar lielgabalu zalvēm. Pilsētas centra parkos izvietotie Latvijas armijas smagie lielgabali apšaudīja Pārdaugavu. Pēterbaznīcas torni bija novietojies artilērijas uguns koriģētāju postenis, kuru bermontieši neveiksmīgi mēģināja sašaut no pretējā krasta lielajiem namiem. Bieži bermontieši šāva pa Rīgas pils Svētā Gara torni, kurā visu kauju laiku plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pēc Bermonta karaspēka padzīšanas no Rīgas karogā saskaitīja 86 ložu caurumus. Pārdaugavas pusē bermonta vācu daļu artilēristi savus tālšāvējus lielgabalus bija novietojuši Arkādijas parkā un  Dzegužkalnā, uguni koriģeja no augstākajiem Pārdaugavas punktiem – M.Lutera baznīcas Torņakalnā un Mārtiņa baznīcas torņiem.

Latvijas armijas virspavēlniecība sāka gatavot prettriecienu ienaidniekam Daugavgrīvas un Bolderājas rajonā. Nodrošinājās arī ar Sabiedroto valstu (Lielbritānijas un Francijas) karakuģu atbalstu. Sabiedroto flote 15.oktobra rītā sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas un Bermonta armijas aizmugures rajonu apšaudi. Pārejot uzbrukumā, Latvijas armijas Latgales divīzija atguva Daugavgrīvu un Bolderāju, saņemot vairāk nekā 300 gūstekņu, ieguva kā trofejas lielgabalus, ložmetējus, daudz patronu, lādiņu, kā arī radiostaciju, zirgus, ratus, u.c.

Lai atvieglotu šo desantoperāciju, naktī no 14.uz 15.oktobri 8.Daugavpils kājnieku pulka divas izlases rotas izdarīja demonstrācijas uzbrukumu pāri Daugavas tiltiem. Uzbrukuma uzdevums bija radīt iespaidu, ka aiz šīm divām rotām sekos plašāks latviešu vienību uzbrukums. Latviešu karavīri pārgāja tiltus un iebruka vācu ierakumos, taču pārspēka mākti bija spiesti atkāpties. Daudzi latviešu karavīri nokļuva vācu gūstā. Pēc bermontiešu padzīšanas uz Daugavas ledus Pārdaugavas pusē atrada sakropļotu 8.Daugavpils kājnieku pulka leitnantu Kārli Fihtenbergu, kurš bija nokļuvis gūstā 15.oktobra rītausmā.

16.oktobrī par Latvijas armijas virspavēlnieku vecišķā un neizlēmīgā ģenerāļa Dāvida Sīmonsona vadībā iecēla pulkvedi Jāni Balodi, bet mēneša beigās par Virspavēlnieka štāba priekšnieku – pulkvedi P.Radziņu. Viņu kopdarbība izrādījās ļoti veiksmīga visā turpmākajā Atbrīvošanas cīņu periodā. J.Balodim nepiemita izcilas stratēģiskas dotības, toties viņš šinī brīdī bija gatavs uzņemties atbildību, Viņš bija aukstasinīgs, spēja vienmēr saglabāt ārēju mieru, neiekarsa attiecībās ar padotajiem. Šajā ziņā viņu varēja apskaust pat militārās slavenības. Savukārt P.Radziņam bija teicama štāba darbinieka dotības un pieredze, lielas darbaspējas un apņēmība uzticētos pienākumus veikt pēc labākās sirdsapziņas.

Pieauga arī armija – kārtēja mobilizācija un brīvprātīgo pieteikšanās oktobrī armijas personālsastāvu palielināja par 8 000 vīru, bet vispār Bermontiādes laikā armijas lielums sasniedza 50 000 cilvēku.

11. novembris. Rīga atbrīvota.

Izšķirošie Bermontiādes notikumi risinājās novembrī. 11.novembrī no Bolderājas sākās Latvijas armijas uzbrukums, kas noslēdzās 11.novembrī ar pilnīgu Pārdaugavas atbrīvošanu. Tie rīdzinieki, kuri tajā rītā piegāja pie Daugavmalas ierakumiem, jutās pārsteigti. Jau mēnesi dunošais kaujas troksnis bija noklusis un Daugavmalas ierakumos karavīru nebija – tie bija devušies uz Pārdaugavu.

Armijas virspavēlniecība ziņoja: ''Mūsu uzvarošā armija, pilnīgi satriecot ienaidnieka sīvo pretestību Torņakalna rajonā un izvirzoties līdz Rīgas – Jelgavas šosejai, ieņemdama namu pēc nama, iztīrīja no pretiniekiem Pārdaugavas priekšpilsētas. Ieguvumu skaits vēl nav noskaidrots. Mēs turpinām spiest ienaidnieku un ieņemt tālākos punktus visā mūsu līnijā''.

Par godu uzvarai sāka zvanīt palikušie Rīgas baznīcu torņu zvani. Vēl 1.pasaules kara laikā saskaņā ar cariskās Krievijas valdības pavēli no visu Rīgas baznīcu torņiem noņēma lielos un vidējos zvanus, atstājot tikai mazos torņu pulksteņu zvanus un Pēterbaznīcas lielo torņa zvanu, kas nepieciešamības gadījumā vēstītu rīdziniekiem par ugunsgrēkiem.

A.Indriksons savās atmiņās stāsta par pirmajiem iespaidiem Pārdaugavā: ''...Raņķa dambja kreisā pusē atradies paprāvs augļu dārzs ar atklātu skatu uz Daugavu, dārza mājiņas bēniņu logā atradies vācu ložmetējs, pamestas bija ložmetēju lentes un daudz čaulīšu. Ielās gulēja vairāki kritušie latviešu karavīri, ienaidnieka līķus neredzēja... Arkādijas dārzā no kalniņa labi redzama Vecpilsēta; tur bija atradušies lielgabali, kas šāvuši līdz pēdējam mirklim''.

Rīga bija atbrīvota, bermontieši atkāpās uz Jelgavu. Ministra prezidents K.Ulmanis 12.novembrī savā runā Tautas padomes sēdē teica: ''Mūsu pusē bija pārliecība un ticība pašiem uz saviem spēkiem Tēvzemes mīlestību, cenšanos ziedot visu!''.

Pēc Atbrīvošanas cīņu beigām pieņēma likumu par Lāčplēša Kara ordeni – augstāko militāro apbalvojumu Latvijā. 1919.gada 11.novembris tika uzskatīts par ordeņa simbolisko dibināšanas datumu.

11.novembri – latviešu karavīru, Latvijas brīvības izcīnītāju, piemiņas dienu, līdz 1940.gada padomju okupācijai atzīmēja kā Lāčplēša dienu. Šajā dienā notika svinīgie dievkalpojumi, karaspēka parādes. Lāčplēša dienu no jauna sāka atzīmēt padomju okupācijas beigās, 1988.gada 11.novembrī, kad Rīgas pils Svētā Gara tornī uzvilka sarkabaltsarkano karogu, un skanēja ''Dievs, svētī Latviju!''

Dalies ar šo ziņu