Pulkvedis—leitnants Oto Goldfelds-Zeltiņš ir neparasta personība Latvijas armijas virsnieku pulkā. Varētu pat teikt — unikāla. Dzimis 1889. gada 7. novembrī Hamburgā Vācijā. Beidzis Dižonas universitāti Francijā un karaskolu Bavārijā. Vācu armijas sastāvā piedalījies Pirmajā pasaules karā, vairākkārt apbalvots par varonību. 1918. gada 26. decembrī ieradies Rīgā un iestājies Baltijas landesvērā. Iecelts par atsevišķā jātnieku eskadrona «Streifabteilung Kurland» komandieri
Neparastā Latvijas brīvības cīnītāja atcerei
Tiktāl viņa biogrāfija ir kā daudziem karotājiem, kuri no Vācijas tolaik ieradušies Latvijā. Bet tad viņš no karotāja pret Latvijas valsti kļūst par tās aizstāvi.
Rodoties nesaskaņām ar landesvēra komandieri majoru A. Flečeru, rotmistrs (arī ritmeistars — kavalērijas dienesta pakāpe, kas atbilst kapteiņa pakāpei) Goldfelds 1919. gada 10. martā kopā ar savu eskadronu pāriet Latvijas armijas pusē pie pulkveža Oskara Kalpaka. Tas laikam ir vienīgais gadījums Latvijas atbrīvošanas vēsturē, kad vesela karaspēka daļa kopā ar komandieri pāriet pretinieka pusē. Kā otrais eskadrons tas iekļaujas pulkveža Kalpaka bataljona jātnieku nodaļā, no kuras pēc reorganizācijas 1919. gada 15. maijā tiek saformēts 1. jātnieku divizions. O. Goldfelds ar savu eskadronu piedalījās visās Kalpaka bataljona un Latviešu atsevišķās brigādes kaujās Kurzemes frontē.
Oto Goldfelds kopā ar pāris karavīriem nelielā zvejnieku laivā no Ragaciema devās pāri Rīgas līcim uz Pērnavu, nonāca tur 18. maijā un iestājās pulkveža Zemitāna karaspēkā, saformējot II atsevišķo jātnieku eskadronu. Ar to viņš piedalījās kaujās pret Bermontu 1919. gada oktobrī un novembrī. 1919. gada 14. novembrī O. Goldfelda vadībā eskadrons pārgāja Daugavas ledu un, iebrukdams tālu ienaidnieka aizmugurē, sīvā kaujā ieņēma Vecmuižas dzelzceļa staciju, izsizdams no tās Bādenes triecienbataljonu.
Ģenerālis Radziņš grāmatā «Latvijas atbrīvošanas karš» raksta: «Vecmuižas stacijā un apkārtnē atradās Vechmaņa pulka otrs bataljons, kurš, apzinādamies, ka ir diezgan tālu no frontes, nav bijis diezgan uzmanīgs. Šo atgadījumu bij veikli izmantojis otrā eskadrona komandieris rotmistrs Goldfelds: tas, bermontiešiem pilnīgi negaidot, bij tiem ļoti enerģiski, veikli un strauji uzbrucis un tos pilnīgi sakāvis, saņēmis gūstekņus, kara materiālu un ieņēmis Vecmuižas staciju.» Par šo uzbrukumu Oto Goldfeldu paaugstināja par pulkvedi—leitnantu un apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira, nr. 1153). Par darbību ziemeļu frontē O. Goldfelds saņēma arī Igaunijas kara piemiņas zīmes (bijis arī Franču goda leģiona Melnās zvaigznes ordeņa virsnieks).
Ar Latvijas Tautas padomes lēmumu par nopelniem Latvijas labā jau divas dienas pirms šī varonīgā uzbrukuma, proti, 1919. gada 12. novembrī, Oto Goldfeldam bija piešķirta Latvijas pavalstniecība.
1924. gadā O. Zeltiņš dodas dēkainā ceļojumā ar kamieli pāri Āfrikas tuksnesim, ko var uzskatīt varoņdarbu. Viņa ceļojuma piezīmes izdotas grāmatā «7000 kilometri caur vientuļo Āfriku. (A. Gulbja apgāds, 1925. g.). Ceļš ved no Āfrikas kontinenta Vidusjūras krasta līdz Atlantijas okeāna krastam. Dienasgrāmatas piezīmju formā ieturētā grāmata tajā laikā, t.i., 20. gs. 20. gados, bija saistoša jauna veida lasāmviela.
Āfrikas ceļojuma laikā O. Zeltiņš apbalvots ar īpašo «Tidikeltas Tarantellas» ordeni (N.39). Tidikelta atrodas Sahāras vidienē, uz ziemeļrietumiem no Ahagara kalnu masīva. Šī ordeņa kavalieru krustu piešķir tikai nedaudziem virsniekiem, kuri — kā diplomā rakstīts — bijuši gana «asses piques», t.i., trakgalvīgi, lai dotos ceļā caur Tidikeltu. Neparastais ordenis dibināts 1903. gada augustā, un ordeņa kavalieru sarakstā ir daudzu slavenu vīru vārdi.
Viņa mūžs beidzas traģiski. 1941. gada 14. jūnijā tiek arestēts, un nepilnu mēnesi vēlāk PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija viņam piespriež augstāko soda mēru, ko izpilda tā paša gada 28. jūlijā Maskavā.