Latviešu leģionāra Jēkaba Mušas stāsts

Jēkabs Muša ir dzimis 1922. gada 30. aprīlī. Dzimtās mājas ir Saldus novada Lutriņu pagasta „Aizpurvji”. Jēkaba tēvs bijis kalps, ģimenē bijuši 6 bērni - 4 dēli un 2 meitas. Jēkaba māsiņas mirušas, jau būdamas mazas, jo uzturēt tik lielu ģimeni tēvam vienam bijis grūti un ģimeni piemeklējušas smagas slimības. Kā pats Jēkabs teica: „Augām ģimenē 4 dēli, braši karavīri, savas tēvzemes aizstāvji.” Būdams pirmsskolas vecumā, aktīvi palīdzēja tēvam lauku darbos.

Sākumā mācījies Saldū Zaļajā ielā, kur tolaik bija pamatskola, bet tagad atrodas Saldus Vakara vidusskola. Pamatskolas izglītību ieguvis ar tiesībām iestāties vidusskolā bez iestājeksāmeniem; tolaik tā ir bijusi liela privilēģija.

Jau skolas laikā interesējušas organizācijas, kuras pamati bija patriotisma ideja. Šī iemesla dēļ iestājies mazpulkā un bijis karognesējs.

1938. gadā nomira Jēkaba tēvs. Tajā pašā gadā martā, sekojot vecākā brāļa piemēram, iestājies Liepājas kājnieku pulkā, kaut vēl nebija sasniedzis 18 gadu vecumu. Patiesībā Jēkabs bija gribējis iestāties aviācijas pulkā, bet ārsta komisija atzina, ka viņam jādien kājnieku pulkā. Sadalīšana pa pulkiem notika turpat Saldū, ugunsdzēsēju ēkā. Jēkabs tika iedalīts 1. kājnieku pulkā, tāpēc pārcēlās uz Liepāju. Liepājā Jēkabu ievēroja virsseržants Eņģelis, kas, uzsaukdams: ”Dēls, nāc pie manis!”, aicināja pievienoties viņa rotai. Kā vēlāk noskaidrojās, Jēkabs bija nonācis neatkarības rotā un tagad ir palicis vienīgais no savas rotas, jo tajā laikā bija visjaunākais.

Notika aktīvs apmācības process. Par rotas komandieri bija iecelts pieredzes bagātais kapteinis Strazdiņš, kas bija piedzīvojis 1. pasaules kara notikumus Nāves salā. Mušas kungs atceras vienu spilgtu apmācības reizi, kas notikusi Liepājas jūrmalā. Bijis sniegs, un, tā kā ieroču nebijis, tad apmācības notika ar sniega pikām. Rota tika sadalīta uz pusēm, lai izspēlētu „iebrucējus un aizstāvjus”, rotas komandieris darbībā nav iesaistījies, tikai vērojis no kāda paugura kāpās. Jēkabs, būdams attapīgs, pasaucis vēl pāris vīru un aicinājis doties uzbrukumā no aizmugures, to ievēroja kapteinis Strazdiņš un atzinīgi novērtēja. Rotas komandieris bija izvēlējies Jēkabu kā kandidātu instruktoru kursu apmācībai, bet, par nelaimi, Jēkabs iekrita savas pārgalvības dēļ jūrā, saslima ar pneimoniju un netika ne uz instruktoru apmācību, ne instruktoru rotā.

Tuvojās Jāņi, karavīriem tika izdota pavēle sakrāmēt mugursomas un doties 50 km lielā pārgājienā gar jūrmalu uz Rucavas pusi. Galapunkts bija Rucavas skola, kur arī puiši nakšņoja. Pa nakti bija izcēlies ugunsgrēks, un cilvēki sauca palīgā brīvprātīgos. Pārējie bija pārāk noguruši, lai dotos palīgā, vai arī drosmes pietrūka, bet Jēkabs, nešauboties ne mirkli, pielēcis kājās un skriešus aizskrējis palīgā. Redzot Jēkaba drosmi, pieteicās vēl pieci karavīri. Dodoties uz notikuma vietu, karavīriem liels bija prieks, kad redzēja – ugunsgrēks ir nodzēsts.

1940. gada vasarā Liepājā bija ienācis krievu karaspēks, tāpēc vajadzēja droši nogādāt kādu augstu amatpersonu līdz pilsētas domei. Par drošu cilvēku šai amatpersonai uzskatīja Jēkabu, jo viņš jau iepriekš bija sevi pierādījis ka disciplinēts karavīrs. Jēkabs piekrita, apbruņojumam iedeva tikai durkli; par laimi, to gan nenācās izmantot.

Liepāju bija okupējis PSRS karaspēks, tāpēc lielāko daļu Latvijas armijas karavīru izsūtīja prom no Liepājas. Jēkabs tika izsūtīts uz Sātiņiem, kas ir miestiņš netālu no Saldus. Tajā laikā juties kā atvaļinājumā, jo spēlējuši tikai futbolu. Pēc tam no Sātiņiem nosūtīja uz Saldu, tur iedalīja izlūku vadā, tā sastāvā pavadīja samērā ilgu laiku. Veica izbraukumus uz dažādām Saldus rajona (tagad Saldus un Brocēnu novada) lielākajām apdzīvotajām vietām, kā arī stāvējis posteņos. Ziemā paši sarīkojuši sacensības slēpošanā. Vēlāk pavasarī viņš tika nozīmēts doties uz Alūksnes kazarmām, blakus ezeram (kazarmu ēkas saglabājušās līdz mūsdienām), bet tur ilgi neuzkavējās, jo atkal bija jāpārvietojas uz Litenes nometni.

Jēkabs atceras šādu situāciju: „Kādu dienu, stāvot sardzes postenī, redzēju pāri lidojošu vācu lidmašīnu. Sapratu, ka tas nav uz labu. Tā kā zināju, ka mana dežūra drīz beigsies, nolēmu ātrāk aiziet no posteņa un brīdināt citus. Aizskriedams no posteni, satiku kādu krievvalodīgo, kas gribēja iestāstīt, ka tā ir viņu lidmašīna, bet tad jau vēl redze bija laba un skaidri zināju, ka viņš melo.” Tika izdota pavēle pārģērbties PSRS armijas formas tērpos, kas Jēkabam nemaz nepatika („ģimnastjorka” bija līdz ceļiem kā krievu sarafāns), tāpēc arī nepārģērbās. Laika arī nebija, jo sekoja pavēle, ka jādodas prom. Nostādīja visus kolonnā un lika doties ceļā uz Pleskavas pusi. Vēl tagad savos cienījamos gados Mušas kungs atceras maršrutu, pa kuru gājis. Nonākuši līdz Veclaicenei, negaidīti pārsteidza no gaisa – notika uzlidojumi, meta bumbas, daudz cietušo un kritušo, Jēkabam arī viena maza šķemba trāpījusi galvā, par to liecina līdz šim vēl saglabājies puns pakausī. Pēc šī notikuma Jēkabs un vēl trīs vīri nolēma ceļu tālāk neturpināt, bet atgriezties atpakaļ Gulbenē. Nakšņoja pie kādas kundzes, kas bija zinoša un dalījās ar informāciju, kā arī paēdināja un iedeva naktsmājas. Ceļā uz Gulbeni satikās ar vācu karavīriem, kas, uzzinādami, ka ceļotāji ir Latvijas armijas karavīri, aizveda uz Gulbeni.

Gulbenē Jēkabam bija jāsargā ebreji. Puisim izdevās dot iespēju daļai ebreju izbēgt. Protams, pašu par tādu rīcību neslavēja. No soda izglabās, pateicoties savai attapībai.

Nedaudz vēlāk viņu palaida uz mājām. Mājās bija atgriezies arī vecākais brālis. Sākumā Jēkabs strādāja akmeņlauztuvē, pēc tam - pastā līdz 1943. gadam, kad pienāca pavēle par iesaukšanu leģionā.

Brauca ar vilcienu no Saldus stacijas, vilcienā nebija vienīgais, kas tika iesaukts leģionā. Viens no tiem, īsinot laiku, zīlēja ar kārtīm. Piedāvāja arī izzīlēt Jēkabam. Nopētot Mušas kungu, zīlnieks piedāvāja zīlēt no rokas. Pareģoja: ”Tu vari būt drošs! Tu nāksi mājās un nodzīvosi līdz 100 gadiem!”

Aizbrauca līdz Krusta kazarmām, mācījās pie pieredzējušiem karavīriem no Volhovska purva. Interesantākais bija tas, ka viens no apmācītājiem bija pazīstams Jēkabam, kaut gan to nemaz nenojauta. Tas bija Pāvels Mozulis - kādreizējais karognesējs no Višķu mazpulka, un abi bija tikušies kādā no Rīgas baznīcām Mazpulku organizācijas jubilejā. „Cik gan pasaule ir maza,” nodomāja Jēkabs.

Sākotnēji Jēkabs dienēja 15. divīzijā. Piedalījās aizstāvēšanas kaujās Krievijā. Vēlāk viņš tika pārcelts uz 19. divīziju, kur dienēja arī viņa brālis. Tur Jēkabs dienēja  4. pulkā ieroču meistaru rotā. Viņam tika piešķirta kaprāļa pakāpe. Atkāpjoties Latvijas teritorijā cīnījās Lubānas un Aiviekstes apkārtnē. Ir piedalījies slavenajā Mores kaujā.

1944. gada oktobrī tika saņemta pavēle atkāpties. Atkāpšanās notika kopā ar vācu vienībām. Kopā arī nokļuva krievu aplenkumā. Kapitulāciju Jēkabs un viņa cīņu biedri sagaidījis Remtē Kalauču muižā. Pēc kapitulācijas bija sācies leģionāru vajāšanu laiks.

Mušas kungs tika  izsūtīts spaidu darbos, pirmā vieta bija Maskavas – Saratovas gāzes vada būve. Lēģerī gandrīz katru nakti sauca arī uz pratināšanu.

1947. gadā ticis pārsūtīts uz lēģeri Gruzijā, tur strādājis pie ieroču labošanas. Labojis MG-42 ieročus. Tālāk ceļš veda uz karsto zonu - Indoķīnu, kur bija jāstrādā dzelzs rūdas rūpnīcā. Daudzi tur zaudējuši acu gaismu. Jēkabam paveicās savu redzi pasargāt. Pēc tam ceļš veda tuvāk dzimtenei. Viņš tika iesaukts Igaunijas „strojbatā”. Pēc Igaunijas visus, tajā skaitā arī viņu, nosūtīja uz Ļeņingradu, tur saticis arī daudzus savus kara biedrus. No Ļeņingradas tika aizsūtīts uz Narvu, kur tika reģistrēti visi šādi „bēdu brāļi”. Pēc tam Jēkabs tika palaists vaļā.

1950. gadā viņš izmācījās par elektriķi, šajā profesijā nostrādāja  līdz pensijas vecumam. Vēl tagad, cik nu ļauj redze, palīdz kaimiņiem atrisināt dažus elektrības jautājumus.

1991. gadā, kad Latvijā izveidojās Zemessardze, Jēkabs Muša iestājās 43. Saldus ZS bataljonā. Šobrīd viņam ir ZS kaprāļa pakāpe. Dzied bataljona ansamblī.