Ģenerālis Dāvids Sīmansons

Dāvida Sīmansona dzīves ceļš aizsākas 1859.gada 4.aprīlī Valmieras pagasta Pilātos, lauksaimnieku ģimenē. Pēc Limbažu apriņķa skolas pabeigšanas viņš 1880.gadā brīvprātīgi iestājas armijā. 1883.gadā pēc Rīgas junkurskolas pabeigšanas sāk strauji attīstīties viņa turpmākā virsnieka karjera. 1894.gadā D.Sīmansons pabeidz Ģenerālštāba akadēmiju. No 1898.gada viņš ir rotas komandieris, no 1904.gada – bataljona komandieris, piedalās Krievijas – Japānas karā, ir 66.kājnieku pulka komandieris, 1915.gadā kļūst par 17.divīzijas brigādes komandieri. 1910.gadā saņem ģenerālmajora pakāpi. 1917.gada oktobrī D.Sīmansons atstāj dienestu un dzīvo Vitebskā un Orlā. 1919.gada janvārī, pēc daudziem svešumā pavadītiem gadiem, viņš atgriežas dzimtenē.

Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība Rīgā no Liepājas atgriežas 1919.gada 8.jūlijā. Lai gan Rēzeknē vēl pastāv Pētera Stučkas kabinets, K.Ulmaņa valdība pakāpeniski pārņem varu Latvijas teritorijas lielākajā daļā. 1919.gada 10.jūlijā Pagaidu valdība pieņem lēmumu par Latvijas armijas izveidošanu, un par tās virspavēlnieku ieceļ D.Sīmansonu. No 13.jūlija līdz šā paša gada 10.septembrim Sīmansons ir arī apsardzības ministrs. Stājoties amatā, par 1.Vidzemes divīzijas komandieri D.Sīmansons ieceļ Jorģi Zemitānu, par 2.Kurzemes divīzijas komandieri – Jāni Balodi, bet, sākot veidot 3.Latgales divīziju, tā vadību uztic Krišjānim Berķim.

1919.gada 28.jūlijā K.Ulmanis un D.Sīmansons paraksta pagaidu noteikumus par mobilizācijas struktūru darbību. 1919.gada 13.septembrī Sīmansons izdod pavēli, ar kuru tiek likti pamati vienotai komandieru sagatavošanas sistēmai. Jaunāko virsnieku zināšanu papildināšanai tiek paredzēts izveidot virsnieku kursus. Lai nodrošinātu armiju ar labi sagatavotiem jaunākajiem virsniekiem, paredzēts nodibināt karaskolu, savukārt instruktoru sagatavošanai un apakšvirsnieku zināšanu papildināšanai – instruktoru bataljonu.

Mācības karaskolā jaunajiem kadetiem vajadzēja sākt 1919.gada 8.oktobrī, taču mācību vietā viņi dodas cīņā pret Bermonta karaspēku. 1919.gada 18.novembrī karaskolas 1.rotas 2.vads izcīna smagu kauju ar bermontiešiem Iecavas upes krastos pie Vareļu mājām, kurā bojā iet 12 kadeti. Mācības kadeti var atsākt tikai 1.decembrī pēc bermontiešu sakāves.

1919.gada 16.oktobrī veselības stāvokļa dēļ D.Sīmansons atsakās no armijas virspavēlnieka amata; viņu ieskaita Apsardzības ministrijas rezervē. No 1920.gada viņš ir ministrijas padomes loceklis, bet 1925.gada februārī slimības dēļ tiek atvaļināts. Par cīņu vadību pret Bermontu D.Sīmansonu 1926.gadā apbalvo ar Lāčplēša Kara ordeni.

1932.gadā ārsti D.Sīmansonam konstatē artēriju sklerozi. 1933.gada janvārī D.Sīmansona veselība strauji pasliktinās, un 13.janvārī viņš no šīs dzīves šķiras.

„Latvijas armija ir daudz pateicības parādā šim cēlajam latvju karavīram, kas jau tuvu sava mūža noslēgumam ar īstu uzticību un nodošanos atdevās jaunās valsts un armijas tik atbildīgajam darbam,” nākamajā dienā pēc D.Sīmansona aiziešanas mūžībā raksta „Latvijas Kareivis”.