1918.-1920. Atbrīvošanas cīņas

Latvijas Neatkarības karš
Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks 
A39BCFE96B2A4CC1AFC42691A6C1A9C0.jpg

Latvijas valsts nodibināšana ir notikums - pirmo reizi latviešu tautas vēsturē tai radās iespēja izveidot savu valsti. Taču bija vajadzīgi divi gadi, lai 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas iedzīvotāji varētu pilnībā nodoties jaunās valsts nostiprināšanas darbiem. Brīvība vēl bija jāizcīna smagās kaujās. 

1918.-1920. Atbrīvošanas cīņas

Atbrīvošanas cīņu laikā no nelielas cilvēku grupas, kas par spīti nelabvēlīgajiem politiskajiem un militārajiem apstākļiem saglabāja ticību jaunajai valstij, radās armija, kas nosargāja tikko dzimušo Latviju.

Tūlīt pēc valsts proklamēšanas tika izveidota jaunā Latvijas Pagaidu valdība ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Bija jāpārvar daudzu latviešu neticība savai valstij, kā arī jācīnās pret citiem naidīgajiem politiskajiem un militārajiem spēkiem Latvijā: šeit joprojām atradās vācu armija, kas nesteidzās doties projām. Tikmēr plašajā Krievijā, kur jau gadu ritēja pilsoņu karš, bija izklīduši daudzi latviešu bēgļu tūkstoši, kā arī latviešu strēlnieku pulki, kas bija ieguvuši kauju slavu jau Pirmā pasaules kara cīņās Tīreļpurvā un pie Ložmetējkalna.

Sarkanās armijas iebrukums

1918.gada decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas lielinieku Sarkanā armija. Lai gan vārdos lielinieki atzina tautu pašnoteikšanās tiesības, savos darbos viņi ar militāra spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību. Sarkanās armijas sastāvā Latvijā atgriezās arī latviešu strēlnieku vienības. Atrauti no dzimtenes, viņi nesaprata Latvijā notiekošās pārvērtības un domāja, ka cīnīsies pret vāciešiem. Līdzi karaspēkam nāca arī Maskavā noorganizētā latviešu lielinieku valdība ar Ļeņina līdzgaitnieku Pēteri Stučku priekšgalā. Latvijas Pagaidu valdības steigā saformētās, nepilnīgi apbruņotās nacionālā karaspēka vienības atkāpās uz Kurzemi. Lielinieku kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni. Viens no pirmajiem lielinieku valdības dekrētiem bija privātīpašuma atcelšana uz zemi un koncentrācijas nometņu ierīkošana šķiriskajiem ienaidniekiem. Iedzīvotāji, kas par proletariāta diktatūras sludinātājiem bija sprieduši pēc to runām, saprata, ka vārdi un darbi atšķīrās. Sākās pretošanās kustība - cīņa pret lieliniekiem vienoja tautu un nostiprināja ticību jaunajai Latvijas valstij. Aizvien kuplākas kļuva Latvijas nacionālās karaspēka vienības. 1919. gada maijā lieliniekus padzina no Rīgas, taču cīņas ar to nebeidzās.

Cēsu kaujas: igauņi nāk cīņā pret vācu karaspēku

Otrs politiskais un militārais spēks, pret kuru bija jācīnās jaunajai valstij, bija vācu karaspēks ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā, kas sākumā kopā ar latviešu karaspēka vienībām cīnījās pret lieliniekiem, bet to tālākie mērķi atšķīrās - Latviju viņi vēlējās redzēt kā vācisku zemi. Lai to īstenotu, 1919. gada 16. aprīlī vācieši Liepājā izdarīja valsts apvērsumu, padzenot K. Ulmaņa valdības ministrus, kas paglābās angļu karakuģu aizsegā uz Liepājas ostā stāvošā tvaikoņa Saratov. Tās vietā vācieši iecēla sev paklausīgu marionešu valdību, kuru vadīja mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra. Latviešu tauta un tās karaspēks neatzina šo valdību. Konfrontācija izpaudās atklātās kaujās 1919. gada jūnijā pie Cēsīm. Šeit igauņu-latviešu apvienotais karaspēks pilnībā sakāva vācbaltiešu landesvēru (zemessardzi) un vācu Dzelzsdivīziju (vācu brīvprātīgo algotņu vienību, kam par cīņu Latvijā solīja zemi).

Pēc Cēsu kaujām iestājās relatīvs miera periods. Vācu landesvērs bija sakauts, lielinieki atsviesti uz Latgali. Pēc Cēsu kaujām noslēgtais Strazdumuižas pamiers (1919. gada 3. jūlijā) paredzēja, ka ģenerāļa R. fon der Golca vadītajam karaspēkam no Rīgas jāizvācas uz Jelgavas-Tukuma rajonu, lai pēc tam visdrīzākajā laikā sāktos šo spēku galīgā evakuācija no Latvijas. Tomēr ģenerālis Golcs ar karaspēka izvešanu nesteidzās, aizbildinoties ar slikto dzelzceļa stāvokli un latviešu karaspēka it kā regulāriem uzbrukumiem, kas traucējot karaspēka izvākšanos.

Bermonts par Rietumu brīvprātīgās armijas komandieri

Lai Vācijai nevarētu pārmest agresijas turpināšanu austrumu virzienā, bija nepieciešama izkārtnes maiņa. Jau 1919. gada aprīļa sākumā Vācijas kara ministrs Gustavs Noske bija nolēmis aktīvi atbalstīt pretlieliniecisko vienību izveidi no krievu kareivjiem - karagūstekņiem, kas atradās Vācijas teritorijā. Vācu armijas vadība nodibināja sakarus ar bijušo cariskās Krievijas armijas virsnieku Pāvelu Bermontu, kas bija izveidojis no kara gūstekņu nometnēs esošajiem krievu karavīriem nelielu nodaļu.

Pāvels Bermonts, kas uzdevās par pulkvedi, bija vienīgais karaspēka daļas vadonis, kurš piekrita sadarboties ar vāciešiem. Bermontam pakļāva visas Vācijā izveidotās krievu karaspēka vienības, kaut arī to skaitliskais sastāvs 1919. gada vasarā bija samērā neliels - apmēram 4000 vīru. Bermonts, avantūrists un godkārīgs cilvēks, militārā ziņā analfabēts, ātri spēja iegūt sev pakļauto krievu karavīru uzticību. Franču tā laika prese viņu aprakstīja kā glīta izskata, šarmanti teatrālu, blēdīgu sieviešu mednieku, operešu pulkvedi un komēdiju princi. Angļu un amerikāņu, kā arī lielākā daļa vācu novērotāju šim aprakstam pilnīgi pievienojās. Taču viņš bija figūra, kas bija vajadzīga vācu interešu aizstāvībai Baltijā.

No 30. maija līdz 14. jūnijam visu Bermonta grupu nosūtīja uz Jelgavu, pats Bermonts ieradās Jelgavā 12. jūnijā un tūlīt stājās sakaros ar R.fon der Golcu, kā arī pārējiem vācu augstākajiem virsniekiem. Ierodoties pie ģenerāļa Golca štābā ārišķīgā Kaukāza čerkesu tērpā, P. Bermonts stādījās priekšā kā pulkvedis, kaut gan bez Kara akadēmijas absolvēšanas Krievijas armijā šādu pakāpi iegūt nevarēja. Fon der Golcs necerētos papildspēkus uzņēma ar sajūsmu. Ar vācu gādību Bermonts sāka formēt armiju, kuru tas nosauca par Rietumu brīvprātīgo armiju, skaļi deklarējot tās galveno uzdevumu - cīņu pret lieliniekiem un monarhijas atjaunošanu Krievijā. Ar fon der Golca gādību šajā armijā iestājās veselas vācu karaspēka daļas: gan Dzelzsdivīzijas, gan daudzo tā saukto brīvkorpusu karotāji. Pāreja krievu dienestā būtībā aprobežojās ar zīmotņu un tml. atribūtikas nomaiņu. Jau tas vien, ka bermontiešu vidū vāciešu bija četrreiz vairāk nekā krievu karavīru, bet štābā grozījās daudzi baltvācu baroni, lika Latvijas Pagaidu valdībai būt sevišķi uzmanīgai. Pēc nepilnīgām ziņām, kas bija valdības rīcībā, fon der Golcs bija saņēmis no Vācijas finanšu magnātiem 200 miljonus marku, turklāt bermontiešiem pienāca dažādi, galvenokārt kara materiālu, sūtījumi par vairāk nekā 300 miljoniem marku.

Sabiedroto iejaukšanās dēļ Vācijas valdība nolēma ģenerāli Golcu atsaukt. Golcs no Latvijas aizbrauca 26. septembrī. Šinī laikā jau bija panākta vienošanās ar P. Bermontu par vācu karaspēka pāriešanu krievu dienestā, un, kad Vācijas kara ministrs 5. oktobrī aizliedza vācu karavīriem šādu pāreju, tas jau bija noticis fakts. Tādā veidā Rietumu brīvprātīgo armijas personālsastāvs jūtami palielinājās. Pats P. Bermonts savā grāmatā Im Kampfe gegen den Bolshevismus savus spēkus vērtēja ap 51 000-52 000 vīru, kaujas sastāvu ap 45 000 vīru. Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba Operatīvās (izlūkošanas) daļas ziņojumos šāds skaitlis tika uzskatīts par stipri pārspīlētu. Reālos bermontiešu spēkus rēķināja līdz 15 000 kaujas sastāva ar 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām un diviem bruņuvilcieniem. Latvijas armijas daļās, kas atradās pret bermontiešiem izvērstā frontē no Vecdubultiem līdz Ķekavai, bija 11 300 vīru ar deviņiem lielgabaliem, 23 smagajiem ložmetējiem un 43 patšautenēm, bruņuvilcienu, trijiem bruņuautomobiļiem un pāris lidmašīnām. Bermontiešu pārsvars izpaudās ne tik daudz skaitliskajā, cik militāri tehniskajā pārsvarā.

Uzbrukuma plānošana Rīgai

Pieredzējuši vācu militāristi palīdzēja P. Bermontam izstrādāt pēkšņa uzbrukuma plānu Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai. Par to liecināja iecerētās operācijas nosaukums - Blitzschlag (Zibensspēriens).

„Viņiem ir pretīga mūsu valsts, jo mēs esam kā siena starp viņiem", tā teica Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidents K. Ulmanis Tautas padomes sēdē 1919. gada 5. oktobrī. Vācu nodoms bija saglabāt kopēju robežu ar Krieviju, panākot savas ietekmes nostiprināšanos nākamajā monarhistiskajā Krievijā. P. Bermonts neatzina ne Latvijas, ne kādas citas Baltijas valsts neatkarību. Latvijas zemi viņš uzskatīja par Krievijas impērijas provinci ar visām no tā izrietošajām sekām, atvasinot sev tiesības kā augstākajam teritorijas pārvaldniekam piesavināties valsts varas funkcijas un rīkoties ar valsts īpašumu. „Esmu vienotās Krievijas ideju aizstāvis, manā armijā ir 60 000 cilvēku, kuriem pretī stājās pusbandītiskas, puskomunistiskas Latvijas un Estijas armijas. Latvija un Estija - tās ir sīkas teritorijas, kuras ar sabiedroto valstu gādību un vācu iestāžu labvēlību pašpasludinājušas savu neatkarību" - tā P. Bermonts rakstīja kādā vēstulē admirālim Kolčakam.

Talkā Bermontam nāca arī K. Ulmaņa un Tautas padomes nedraugs Andrievs Niedra, kas pēc Cēsu kaujām un landesvēra sakāves bija atradis patvērumu Jelgavā. Viņš kļuva par P. Bermonta padomdevēju. „Es liku priekšā, ka mēs, pilsoniskie latvieši, kopā ar dažiem lielgruntnieku priekšstāvjiem, nodibināsim Kurzemē - gan bez tiesiskas pilnvaras, bet uzņemdamies morālisku un vēlāk arī juridisko atbildību - komiteju, sastāvošu no diviem latviešiem un viena baltieša (Baltijas vācieša - J.C.), kura tad uzņemtos pagaidām vadīt nepārtraucamus un nepieciešamus pašvaldības darbus Kurzemē (..) Pagaidām šī komiteja tad noslēgtu līgumu ar Bermonta Rietumu Brīvprātīgo armiju par savstarpējām attiecībām un savstarpējo pabalstīšanu", tā raksta pats A. Niedra savā memuāru grāmatā Tautas nodevēja atmiņas. Tā jau bija vesela programma, ko A. Niedra bija izstrādājis un piedāvājis Bermontam. Ar mērķtiecīgo darbību pret Pagaidu valdību, sevišķi neizvēloties savus sabiedrotos, A. Niedra ierindoja sevi Latvijas valsts pretiniekos. Slepenajā apspriedē Bermonta štābā, kas notika 1. oktobrī un kurā pieņēma lēmumu sākt uzbrukumu Rīgai, gāžot Pagaidu valdību, un nodibināt Krievijas Baltijas provinču valdību, A. Niedru iecēla par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru. Latvijai bija paredzēta tikai iluzora autonomija. 7. oktobrī Rietumu brīvprātīgo armijas politiskā padome paziņoja, ka ir iecelta Latvijas novada pašpārvaldības komiteja, kas sastāvēja no trim locekļiem.

Jau pirms šīs komitejas iecelšanas A. Niedra paziņoja, ka vienojies par līgumu ar P. Bermontu, atsakoties no Latvijas suverenitātes. Nacionālās armijas vietā viņš paredzēja latviešu iestāšanos bermontiešu armijā. Bermontiešu lietošanā nodeva dzelzceļus, ostas, telegrāfus, pastu. Pats P.Bermonts paziņoja, ka turpmāk viņš saukšoties par kņazu Avālovu, jo esot šīs dzimtas atvase.

Latvijas armijas karavīri varonīgi aizstāv Rīgu

Bermontiešu uzbrukums Rīgai sākās 8. oktobrī. Vairākums Latvijas armijas daļu atradās formēšanas stadijā, tādēļ kaujās varēja piedalīties nepietiekami sagatavotas vienības. Nepilnīgais apbruņojums, it īpaši nelielais lielgabalu skaits, kuri bija izvietoti 32 kilometru garā frontē pret ienaidnieku, lika rēķināties ar iespējamajiem pārrāvumiem dažādās vietās. Vakarpusē Latvijas armijas daļas tika atspiestas līdz Rīgas robežai, tomēr, izrādot sīvu pretestību un izdarot dažus pretuzbrukumus, Latvijas karaspēka vienības spēja aizkavēt ienaidnieka ielaušanos Pārdaugavā. Tomēr situācija bija kritiska. Latvijas Pagaidu valdība izbrauca uz Cēsīm, pirms tam pa telegrāfu lūdzot Igaunijas valdību sniegt palīdzību. Vidzemes divīzijas komandieris un Dienvidu frontes pavēlnieks pulkvedis J. Zemitāns deva pārsteidzīgu pavēli karaspēkam atstāt Rīgu un atiet uz Juglas pozīcijām. Par laimi, pavēle netika izpildīta. Aizsardzībai steigšus gatavoja Rīgas tiltus. Likās, ka bermontieši tūlīt ieies galvaspilsētā. Lielbritānijas laikraksts The Times pasteidzās paziņot par Rīgas krišanu. Taču tas nenotika: Latvijas armijas karavīru pašaizliedzība ievērojami aizkavēja bermontiešu uzbrukuma attīstību. Uz Daugavas labējo krastu Latvijas karaspēka daļas atkāpās pilnīgā kaujas kārtībā. Kad pretinieks sasniedza tiltus pāri Daugavai, pilsētas centrālās daļas aizstāvībai bija savilkti visi iespējamie spēki. Bermontieši tālākus panākumus neguva.

Sapratis, ka zibensspēriens izgāzies, P. Bermonts 10. oktobrī pa radio vērsās pie Latvijas valdības ar ierosinājumu sākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. Latviešu tauta cēlās cīņai pret Melnā bruņinieka pēctečiem. Tūkstošiem jaunekļu un vīru brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, lai aizšķērsotu ceļu vismelnākajai reakcijai, kas apdraudēja Latvijas pastāvēšanu. Kārtējā mobilizācija oktobrī palielināja Latvijas armiju par 8 000, bet cīņu laikā pret bermontiešiem armijas skaitliskais sastāvs kopumā sasniedza 50 000 cilvēku. 10. oktobrī palīgā Rīgas aizstāvjiem ieradās divi igauņu bruņuvilcieni.

Lielu atbalstu karaspēkam sniedza Sieviešu palīdzības korpuss, ko izveidoja tikai divas nedēļas pirms Bermonta uzbrukuma. Korpusa dalībnieces iekārtoja kantīnes, kur karavīri jebkurā laikā varēja dabūt karstu tēju, maizi un tabaku. Palīdzības korpusa darbinieces aprūpēja karavīrus hospitāļos, gatavoja ēdienu, laboja apģērbu. Tā kā lielākajai daļai karavīru bija gadalaikam un karadarbībai nepiemērots apģērbs, šai palīdzības akcijai bija ārkārtīgi liela nozīme. Karavīrus frontē apgādāja ar siltām zeķēm, cimdiem, veļu un pārsienamajiem materiāliem. Rīgas Latviešu biedrības namā ierīkoto karavīru ēdināšanas punktu vadīja Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes sieva Justīne. Līdzekļu gādāšanai novembrī pēc palīdzības korpusa ierosinājuma tika dibināts Zelta fonds, kuru vadīja Īvande Kaija. Tautas brīvprātīgās dāvanas - ziedojumi - palīdzēja nostiprināt valsts kasi vissmagākajā brīdī. „Latviešu sievietes līdz ar saviem tēviem, brāļiem, dēliem un vīriem šinīs gaišo cerību stundās un dienās apliecināja savu karsto Tēvijas mīlestību un apgaroto patriotismu, frontes pirmajās līnijās pārsiedamas ievainotos, palīdzot tiem nokļūt uz pārsienamiem punktiem, slimnīcās, ar mātes mīlestību kopdamas ievainotos, iedvešot viņiem ticību izveseļoties, pārliecību par mūsu taisnīgās cīņas uzvaru", rakstīja savos memuāros vēlākais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis.

Fon der Golca militārās avantūras bija kāpinājušas naidu pret vāciešiem, un daudzi latvieši katrā šīs tautas pārstāvī saskatīja savu ienaidnieku, tomēr Latvijas Tautas padomē ne vien ar lojalitāti, bet arī ar aktīvu darbību Latvijas valsts labā izcēlās Vācu progresīvās partijas frakcija ar tās pārstāvjiem Vilhelmu Šreineru, Oskaru Grosbergu, Vilhelmu Baumu un baronu Eduardu Rozenbergu. Lojalitāti pret Latvijas valsti parādīja arī Vācu demokrātu partijas līderis dr. Pauls Šīmanis, kas jau pirms bermontiešu uzbrukuma sākšanās vācu frakcijas vārdā protestēja pret tām varmācībām, kas notika Kurzemē. Pārsvaru vācu partiju pārstāvēto Tautas padomes locekļu vidū bija ieguvuši sadarbības piekritēji.

Latvijas armijas virspavēlniecība sāka gatavot prettriecienu ienaidniekam. Uzbrukumam bija jānotiek Daugavgrīvas rajonā, forsējot Daugavu - šeit bija vieglāk pārsviest spēkus, radīt pārsvaru. Latvijas armija nodrošinājās arī ar sabiedroto (angļu un franču) karakuģu artilērijas atbalstu. 15. oktobrī sabiedroto karakuģi sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī P. Bermonta armijas aizmugures apšaudi. Pārejot uzbrukumā, tajā pašā dienā Latvijas armijas daļas atguva Daugavgrīvu. Daugavgrīvā un Bolderājā saņēma vairāk nekā 300 gūstekņu, ieguva kā trofejas lielgabalus, ložmetējus, daudz patronu, lādiņu, kā arī radiostaciju, zirgus, ratus u.c. Lai atvieglotu desantoperāciju Daugavgrīvas rajonā, naktī no 14. uz 15. oktobri divas 8. Daugavpils kājnieku pulka izlases rotas izdarīja demonstrācijas uzbrukumu pāri Daugavas tiltiem. Uzbrukuma uzdevums bija radīt iespaidu, ka aiz šīm divām rotām sekos plašāks latviešu vienību uzbrukums. Latviešu karavīri pārgāja tiltus un iebruka vācu ierakumos, taču pārspēka mākti bija spiesti atkāpties. Daudzi latviešu karavīri nokļuva vācu gūstā. Pēc bermontiešu padzīšanas uz Daugavas ledus Pārdaugavas pusē atrada sakropļotu 8. Daugavpils kājnieku pulka leitnantu Kārli Fihtenbergu, kurš bija nokļuvis gūstā 15. oktobra rītausmā.

Cīņu izšķirošais mēnesis - 1919. gada novembris

Izšķirošie notikumi risinājās novembrī. Sabiedroto karakuģu artilērijas uguns aizsegā 3. novembrī uz priekšu devās jaunformētās Latgales divīzijas daļas. „Neaprakstāma dedzība, enerģija un pašuzupurēšanās atzīmējama jau pirmajās uzbrukuma stundās," vēlāk savās atmiņās rakstīja Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis. „Latviešu tautas vienprātību un nopietnību vēsturiskajā brīdī tagad grūti pietiekami novērtēt. Visam tam vajadzēja līdzi dzīvot, pārdzīvot, saprast tautas pagātni un cerību pilnu labāku, gaišāku nākotni. Visos frontes iecirkņos bija pat 60 gadus veci vīri kā brīvprātīgie, tāpat jaunekļi 14-15 gadu vecumā, ja ne karotāji, tad kā patronu piegādātāji vai brīvprātīgie ziņneši..."

Latvijas armijas uzbrukuma panākumus nodrošināja Latgales un Vidzemes divīzijas pulku veiksmīgā sadarbība. Pret bermontiešiem efektīvi izrādījās viņu pašu taktiskie paņēmieni Latvijas karaspēka daļu izpildījumā: pēc triecieniem abos flangos sekoja trieciens centrā. Pēc nedēļas Latvijas armija padzina bermontiešus no Torņakalna, un 11. novembrī Rīgas atbrīvošanas operācija bija noslēgusies.

4. novembrī bermontieši sāka uzbrukumu Liepājai. Lielāko kauju Liepājas 1400 vīru lielais garnizons pulkveža leitnanta Oskara Dankera vadībā izcīnīja 14. novembrī. Neskatoties uz visām pūlēm, ieņemt pilsētu bermontieši nespēja. Demoralizētie bermontieši bezspēcīgā niknumā laupīja un terorizēja vietējos civiliedzīvotājus, apšāva latviešu zemniekus, nemaz nerunājot par bermontiešu rokās nokļuvušajiem Latvijas armijas karavīriem. Viņu līķus nereti atrada sakropļotus.

Pēc pretinieka padzīšanas no Rīgas Latvijas armija turpināja to vajāt, nedodot iespēju pārkārtoties un organizēt pretošanos. Bermontieši turpināja saņemt papildspēkus un kara tehniku, tāpēc nedrīkstēja kavēties ar tālāku uzbrukumu. Turklāt Latvijas Pagaidu valdībai kļuva zināms, ka gaidāma franču ģenerāļa A. Nisela vadītās sabiedroto misijas ierašanās, lai vienotos par bermontiešu evakuāciju no Latvijas teritorijas. Latvijas armijai tuvojoties Jelgavai, vācu ģenerālis M. Eberhards, kas bija nomainījis uz Vāciju aizbēgušo P. Bermontu, griezās ar ierosinājumu naktī no 19. uz 20. novembri pārtraukt karadarbību un sākt pamiera sarunas. Pagaidu valdība uz šo ierosinājumu neatbildēja. Latvijas armijas virspavēlniecība nolēma pasteigties ar uzbrukumu un satriekt pretinieku, kamēr nebija iejaukušās sabiedroto militārās misijas.

Turpinot uzbrukumu, 21. novembrī Latvijas karaspēks ieņēma Jelgavu, pēc pāris dienām - Tukumu. Novembra beigās tika atbrīvota Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža, neļaujot sabiedrotajiem pasargāt bermontiešu armijas paliekas no sagrāves. 3. decembrī Latvijas armija saskaņā ar savas vadības pavēli pārtrauca tālāko virzīšanos. Ienaidnieks bija padzīts. Saskaņā ar aptuvenām ziņām bermontiešu zaudējumi bija ap 5000 kritušo, Latvijas armija šajās kaujās zaudēja kādus 2000 vīru. Abās pusēs bija daudz ievainoto un sakropļoto. Mūsu karaspēks ieguva bagātīgas trofejas, tostarp daudz ložmetēju, 32 lielgabalus, 10 lidmašīnas, ap 20 000 artilērijas lādiņu un citus kara piederumus. Kaujās Latvijas karavīri daudzkārt parādīja lielu pašaizliedzību un varonību, auga arī karavīru karotprasme un meistarība, jo pirms šīm cīņām daudziem vispār nebija nekādas militāras pieredzes un zināšanu.

Lāčplēša Kara ordenis - par nopelniem un varoņdarbiem

Pēc atbrīvošanas cīņu beigām Latvijas Republikas Satversmes sapulce 1920. gada 18. septembrī pieņēma likumu par Lāčplēša Kara ordeni - augstāko militāro apbalvojumu Latvijā. Par ordeņa simbolisko dibināšanas datumu uzskata 1919. gada 11. novembri, dienu, kad Latvijas armija no Daugavas krastiem padzina bermontiešu karapūļus. Ordeni piešķīra tikai par nopelniem un tikai tiem, kas izpildīja savu pienākumu pret valsti un tautu ar izciliem varoņdarbiem. 1920. gada 11. novembrī, pirmajā gadadienā pēc bermontiešu sakāves pie Rīgas, Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste Esplanādes laukumā Rīgā augsto apbalvojumu pasniedza 288 kareivjiem un virsniekiem, tostarp septiņiem augstākajiem komandieriem.

Līdz 1940. gadam 11. novembris Latvijas Republikā bija svinamā diena - Lāčplēša diena. Šajā dienā notika svinīgie dievkalpojumi, karaspēka parādes. Šo dienu atzīmēja kā latviešu karavīru - Latvijas brīvības izcīnītāju - piemiņas dienu.

Dalies ar šo ziņu