Artūrs Tomsons, (Mag.hist.) v/a “Latvijas Nacionālais vēstures muzejs”, arheologs

Namejs apvieno zemgaļus

13. gadsimta krusta kari Austrumbaltijā ir spilgta robežlīnija šī reģiona vēsturē. Ar tiem beidzās vietējo tautu patstāvīga attīstības gaita.
Baltijas valstīs šim laika posmam un ar to saistītajiem notikumiem gan historiogrāfijā, gan sabiedrības apziņā ir tikusi pievērsta pastiprināta uzmanība. 13. gadsimta laikā Latvijas un Igaunijas teritorijas iedzīvotāji bruņota pārspēka un dažādu politisku manipulāciju ceļā zaudēja politisko un pamazām arī ekonomisko patstāvību. Cīņu gaitā ar krustnešiem izveidojās un nostiprinājās Lietuvas valsts, bet iekarotajās zemēs izveidojās Livonijas konfederācija (mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā).

Par vēlo dzelzs laikmetu (9.-12. gs.) un 13. gadsimtu pieejamie rakstītie vēstures avoti ir skopi. Lai raksturotu 13.gadsimta dramatiskos notikumus, galvenās ziņas gūstamas no tikai diviem lielākiem rakstītajiem avotiem – Indriķa Livonijas hronika, kas raksturo 13.gadsimta pirmā ceturkšņa notikumus un Vecākā Atskaņu (Rīmju) hronika, kas raksturo notikumus 13. gadsimta otrajā pusē. Šo avotu izpētei un pieejamībai bija liela nozīme pirmās latviešu tautiskās atmodas veicināšanā 19.gadsimtā – tas bija laiks, kad radās pirmie pašu latviešu vēsturnieki, kuriem vajadzēja cīnīties ar vācu kultūrtrēģerisma ideju paudējiem vēl līdz pat Otrajam Pasaules karam.

Jāņem vērā, ka abas minētās hronikas ir rakstītas no iebrucēju viedokļa, vietējiem iedzīvotājiem tajās pievērsta mazāka uzmanība nekā krustnešiem. Tomēr atsevišķu vecāko un vadoņu vārdi nonākuši arī līdz mūsdienām.

Viens no tādiem ir zemgaļu vadonis Namejs, kuram 13. gadsimta beigās bija lemts kļūt par vienu no spilgtākajiem vietējo tautu pretestības simboliem pret iebrucējiem. Tas iedvesmojis arī daudzi 20. gadsimta literāro un mākslas darbu autorus. Mūsdienās ap Nameja vārdu ir savijies plašs informācijas slānis, kaut gan sākotnējie tekstos minētie fakti ir visai skopi.

1938.gada izrakumos Daugmales pilskalnā tika atrasts smalki veidots gredzens ar vītu priekšpusi. Šī atraduma publicēšana radīja zināmu ažiotāžu, jo šis atradums sakrita ar Aleksandra Grīna vēsturiskā romāna „Nameja gredzens” iznākšanu. Šādi gredzeni vēlajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā nav rets atradums un jāatzīst, ka nav nekāda ticama pamata saistīt jebkādus arheoloģiskos atradumus ar konkrētām vēsturiskām personām. Turklāt tiek uzskatīts, ka Daugmales pilskalna apdzīvotība lielā mērā jau ir beigusies 12.gadsimta beigās vai 13. gs. sākumā. Turklāt šī pilskalna apdzīvotības beigu posmā šajā kādreizējā zemgaļu pilskalnā dominēja lībieši. Tomēr, neskatoties uz šo pārpratumu, sabiedrības apziņā nostiprinājās priekšstats par vītajiem gredzeniem kā „Nameja gredzeniem”. To izgatavošana un nēsāšana kļuva par sava veida kodu pēc Otrā Pasaules kara Rietumos nonākušo latviešu savstarpējā atpazīstamībā.
Arheoloģija palīdz izprast tādus pagātnes aspektus, par kuriem rakstītie avoti klusē, vai sniedz vispārīgu ieskatu. Galvenie informācijas avoti par Austrumbaltijas iedzīvotāju bruņojumu viduslaiku sākumā ir atradumi apbedījumos vai dzīvesvietās. Mirušie tika apglabāti svētku tērpos, ar labākajām rotām un ieročiem, protams, tie ne vienmēr atspoguļo reālo to nēsāšanas veidu ikdienā, bet zināmu priekšstatu, protams, sniedz.

Rakstīto avotu ziņas lielā mērā papildina arheoloģijas datus. Gan Mežotnes, gan Tērvetes pilskalnos konstatētas liecības par tur notikušām sīvām cīņām ar krustnešiem. Neskaitāmi arbaleta bultu gali, šķēpu uzgaļi, kaujas cirvji, Rietumeiropas zobenu fragmenti, atsevišķas bruņu plāksnes un gredzenu bruņukreklu fragmenti liecina par šeit notikušām kaujām, kad šie pilskalni vairākkārt nokļuva no vienām rokām citās. Savukārt Dienvidzemgalē esošajā Kamārdes pilskalnā veiktie izrakumi, iespējams, atspoguļo rakstītajos avotos minēto zemgaļu došanos uz Lietuvu un vairāku pilskalnu pamešanu paņemot līdzi visu savu iedzīvi 13. gadsimta beigās.

Neskatoties uz daudzajiem joprojām dzīvajiem nacionālā romantisma laikmeta izpušķojumiem un pārspīlējumiem, izsijājot visus nedaudzos mūsdienās zināmos faktus par Nameju, aiz tiem apjaušama ļoti spēcīga personība, kura spēja aizraut sev līdzi laika un cīņu biedrus, kā arī patriotu, kuram brīvība bija pirmajā vietā. Ziņas par Nameju un viņa gaitām pārtrūkst no brīža, kad šis zemgaļu vadonis pameta dzimteni, lai turpinātu cīņu pret krustnešiem svešumā.