Sestdien, 29.janvārī tradicionālajā Karoga dienas pasākumā Skrundā pieminēs 1919.gada 29.janvāra notikumus, kad pulkveža Oskara Kalpaka vadītais bataljons atbrīvoja Skrundu no lieliniekiem un izcīnīja ļoti svarīgu uzvaru, kas deva karavīriem ticību saviem spēkiem un noteica Atbrīvošanas cīņu turpmāko gaitu.
Jau no pulksten 12 zemessargi instruēs jauniešus dažādās aktivitātēs, bet no pulksten 13 pie Skrundas kaujas piemiņas akmens godasardzē atradīsies Zemessardzes 1.novada zemessargi. Pulksten 14 pie piemiņas akmens notiks atceres brīdis ar nelielu vēsturisku ieskatu, svinīgām uzrunām un zalvēm. Skrundā ieradīsies aizsardzības nozares vadība, kā arī NBS Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienesta jaunā patruļkuģa ”Skrunda” apkalpe. Patruļkuģis nosaukts par godu vienai no nozīmīgākajām Latvijas armijas kaujām, turpmāk šo patruļkuģu klasi sauks Skrunda.
„1919.gada janvāris jaunās neatkarīgās Latvijas Republikas vēl nelielajiem bruņotajiem spēkiem bija smags laiks. Pagaidu valdība bija atstājusi Rīgu un devusies uz Liepāju. Jelgavā izveidotais Oskara Kalpaka komandētais Atsevišķais latviešu bataljons bija spiests atkāpties sākumā uz Sobeli, vēlāk uz Lielauci. Tur 16.janvārī Kalpaka vīri izcīnīja savu pirmo kauju ar uzbrūkošo lielikieku karaspēku,” raksta vēsturnieks un Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs. Liepājā šajās dienās valdīja pamatīgs apjukums, gandrīz panisks noskaņojums un par frontē esošā Atsevišķā latviešu bataljona papildināšanu neviens nopietni nedomāja — tā ziņoja Virsnieku rotas komandieris kapteinis Jānis Balodis, atriezies no Liepājas, kur skaidroja, vai drīz kalpakieši saņems iepriekš solītos papildspēkus.
Attēlā - 1.latviešu atsevišķā bataljona karavīri un komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks (aiz ložmetēja, galvā jērenīca) Rudbāržu muižā 1919.gada marta sākumā. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.
Atkāpšanās aizvien tuvāk Liepājai
22. janvārī bataljona karavīri kopā ar landesvēra rotu centās dot triecienu lielinieku spēkiem iepretī Skrundai, taču uzbrukums izrādījās neveiksmīgs un kalpakiešiem bija jāatkāpjas aiz Ventas. Kā raksta Juris Ciganovs, „Nācās atvirzīties vēl apmēram 20 kilometrus Liepājas virzienā, līdz Aizporu pusmuižai — tur arī beidzās Atsevišķā latviešu bataljona atkāpšanās. Līdz Liepājai bija palikuši apmēram 50 kilometri. 22. janvārī Atsevišķā latviešu bataljona rindās bija 202 vīri: 181 durklis, trīs zobeni, pārējie —saimnieciskais personāls.” 24. janvārī bataljons kopā ar štābu novietojās Rudbāržu muižā, šajā pašā dienā ieradās arī papildspēki. Pastiprinājumus saņēma arī kalpakiešiem kaimiņos esošās landesvēra vācu vienības. Papildinājumi no Vācijas pienāca arī frontē esošajai pārsvarā no valsts vāciešiem sastāvošajai Dzelzsdivīzijai. Līdz ar to radās iespēja mēģināt pāriet pretuzbrukumā un censties pārņemt stratēģisko iniciatīvu.
Lai atgūtu Ventas upes līniju, lielinieki bija jāpadzen no Skrundas. Uzbrukumu nolēma īstenot 29. janvārī. Kalpakiešus uzmundrināja gan papildspēku pienākšana, gan apstāklis, ka 22. janvārī Liepājas ostā pietauvojās Igaunijas kuģis «Vasa», kuru Igaunijas armijas virspavēlniecība sūtīja Latvijas Pagaidu valdības un tai vēl uzticamo karaspēka vienību evakuēšanai. Uzbrukuma plāns tika izstrādāts tā, lai ienaidnieku ne tikai padzītu no Skrundas, bet arī pilnīgi iznīcinātu.
Kauja izšķir Latvijas atbrīvošanas likteni
29. janvāra agrā rītā kalpakiešu bataljons no Rudbāržiem devās Skrundas virzienā. Apvidus bija atklāts, tādēļ uzbrukumam neizdevīgs. Oskara Kalpaka uzstādījums Virsnieku rotai bija uzbrukt pa labi no lielceļa, taisnākajā virzienā uz Skrundu, bet Cēsu rotai — gar lielceļu un pa kreisi no tā. Uzbrukumu uzsāka vācu baterijas artilērijas uguns, izmantojot tās atbalstu, viss bataljons devās uz priekšu. Sākās abpusēja apšaudīšanās, kalpakiešus aizkavēja spēcīga lielinieku ložmetēju un šauteņu uguns, arī atklātais apvidus stipri traucēja virzīšanos uz priekšu. Tomēr, tiklīdz bataljona vīri pēc pavēles pacēlās triecienuzbrukumam un ar spēcīgiem «urrā» saucieniem strauji devās uz priekšu, ienaidnieks pārtrauca uguni un, nesagaidījis uzbrukuma vilni, sāka steidzīgi atkāpties pāri Ventas upei. Landesvēra vācu vienībām saskaņā ar uzbrukuma plānu bija jāsagaida atejošie lielinieki aiz Ventas upes līnijas, tomēr vācieši nokavējās. Pēc apmēram trīs stundu kaujas Skrunda bija ieņemta, turklāt šī uzvara nāca ar minimāliem zaudējumiem: kalpakiešiem bija tikai divi ievainotie.
Attēlā – Skrundas kaujas shēma no izdevuma «Latvijas armija 20.gados», Rīga, 1940.
Vēsturnieks Juris Ciganovs uzsver, ka Skrundas kauja paliks ierakstīta vēsturē kā pirmā Atsevišķā latviešu bataljona un līdz ar to arī pirmā Latvijas Republikas bruņoto spēku vienības izcīnītā uzvara par savas valsts neatkarību. Ar šo kauju sākās Latvijas atbrīvošana.
1919.gada 29.janvārī pēc Kalpaka bataljona izcīnītās uzvaras pār Skrundu lepni plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Atceroties šo nozīmīgo uzvaru, Skrundā katru gadu 29.janvārī tiek svinēta Karoga diena.